Saprast tagadni un sajust nākotni

Kura ir jūsu mīļākā vieta Valmierā un kāpēc?

Valmierā nevar nebūt vairākas mīļākās vietas, bet man — “dzelzītis”. Kad studēju Vidzemes Augstskolā, dzīvoju Ausekļa ielas jeb A-kojās un tas bija ierastais ceļš uz Cēsu ielu. Tie, kas nav valmierieši, varbūt šo ceļu nemaz neizmanto, bet, ja students, tad jau esi kā vietējais un izmanto vietējo takas. Tas ir labs ceļš no vides aspekta,r gājēju un riteņu ceļš, mežs apkārt, man ļoti mīļa vieta.

Kas Valmieru atšķir no citām Latvijas pilsētām?

Pati esmu no Cēsu puses, Cēsis man ir otra mīļākā un tuvākā pilsēta. Ar Rīgu nav vērts salīdzināt, jo Valmierā tuvība un vide, protams, ir unikāla. Ja salīdzinu ar Cēsīm, varu atzīt, ka te, protams, ir tā dzīves elpa, lielāka rosība, pateicoties augstskolai, jo jaunība un studenti dod savu enerģiju. Un augstskolu var ļoti pamanīt, jo studenti ir visur: veikalos, kafejnīcās, sporta zālē. Es teiktu: atšķir, pirmkārt, pilsētvide, kas ir ļoti lokāla, otrkārt, enerģiska vide ar jaunības pieskaņu.

Kāds bija ceļš uz darbu Vidzemes Augstskolā?

Te nokļuvu 2002. gadā, kad man bija iespēja izvēlēties starp Latvijas Universitātes psiholoģijas studijām vai politoloģijas  studijām Vidzemes Augstskolā. Mani interesēja sociālā joma un sociālā politika, kad nokļuvu šeit, biju ļoti laimīga, to biju vēlējusies. Rīga kā izvēles iespēja mani nedaudz biedēja, jo atrast tur savu “es” ir daudz grūtāk. Savukārt Vidzemes Augstskolā viss bija ļoti lokāls, ātri veidojās attiecības ar kursabiedriem un pasniedzējiem. Praksē tepat augstskolā biju  projektu vadītāja asistente. Kad absolvēju augstskolu,  pasniedzēja Feliciana Rajevska piedāvāja pieteikties stipendijai uz Norvēģiju. Brīnumainā kārtā stipendiju saņēmu un varēju studēt maģistrantūrā. Pēc atgriešanās saņēmu piedāvājumu pasniegt lekcijas. Sāku ar politekonomiju, kas nenoliedzami ir smags kurss, taču jau kopš 2009. gada biju vieslektore, bet paralēli darbojos arī citur.  Šobrīd Vidzemes Augstskola ir kļuvusi par manu pilna apmēra darba vietu, esmu arī HESPI institūta pētniece. Jomu neesmu mainījusi, joprojām domāju par dažādām sociālām grupām, mani pētījumi ir par ģimenes labklājību un par personām ar funkcionāliem traucējumiem. Kā nākamo vēlos pētīt tēmu, kas tiešām tuva: senioru dzīves kvalitāte un iespējas būt nodarbinātiem, ja viņi to vēlas. Esmu ļoti apmierināta, man ir lieliski kolēģiun laba darba vide.

Kā ir mainījušās attiecības ar tiem kolēģiem, kas Jums studiju laikā arī pasniedza lekcijas?

Man tādas tuvākas un ciešākās kolēģes un arī toreiz pasniedzējas bijušas  Dace Jansone un Vineta Silkāne. Bakalaura studiju laikā attiecības, protams, ir citādākas starp studentu un pasniedzēju, jo ir kaut kādi nerakstīti likumi un normas, kuras nevaru pārkāpt ne es kā studente, nedz pasniedzējs.

Ir skaidrs, ka koleģiālās un studentu attiecības veidojas pakāpeniski, es vēl tagad atceros, kā es ne gluži ar bailēm, bet ar bijību kā studente devos pie Vinetas uz lekcijām, nodevu darbus un domāju — kā nu būs, ārprāts,  es taču neko nesaprotu! un man patiešām veicās diezgan grūti, knapi, knapi ieguvu 5 balles vienā no pirmajiem darbiem. Vienvārdsakot, kā izcilu studenti es sevi neatceros (smejas)! Likās, ka es nekad mūžā nesapratīšu to, ko Vineta man mēģina iemācīt, protams, ar laiku sapratu aizvien vairāk un īpaši tagad, kad pašai jāpēta, un ir skaidrs, ka nevar apstāties, ir tikai jāiet uz priekšu, tad bez zināšanām metodoloģijā nav ko darīt!

Tās attiecības, kuras šobrīd ir maniem kolēģiem, kas agrāk man ir pasnieguši lekcijas, ir pat grūti definējamas. Neapšaubāmi tās ir vairāk par vienkārši koleģiālām, bet vairāk ietvar kaut ko personīgu. Pasniedzējam nenākas tikai docēt un domāt, kā students uzrakstīs darbu, bet arī uzklausīt dažādās dzīves situācijās. Arī es kādās dzīves situācijās ar pasniedzējiem pārrunāju personīgos pārdzīvojumus, līdz ar to tās uzticības personas, kas bija studiju laikā, ir saglabājušās arī tagad, kad viņi ir kļuvuši par maniem kolēģiem. Katrs  kolēģis, vai to es zinu jau sen vai arī tas ir jauns kolēģis, manā dzīvē ir sniedzis kaut kāda veida pienesumu Daži pasniedzēji no augstskolas ir attālinājušies, daži devušies prom, bet tas ir normāli, kāds aiziet, kāds paliek, tā notiek, lai gan negribētos.

Kam jūs darba ikdienā pievēršat lielāko uzmanību?

Sevis disciplinēšanai. Es nemāku samērīt, kam lielāku, kam mazāku uzmanību pievēršu, tas ir atkarīgs no apstākļiem un situācijas, bet tas, kas man ir aktuāli šībrīža situācijā, domājot par nākamo kursu vai nākamo pētījumu, — ir svarīgi saprast un sajust tagadni un nākotni. Respektīvi, es nevaru būt kā lektore tikai ar metodoloģiju un to pieeju, kuru izmantoju astoņu gadu garumā. Protams, ir kaut kāds ierobežojums kursa sagatavē, kurā tu nevari izdomāt inovatīvas teorijas, kas mūsdienās ir ļoti populāri, bet es ļoti daudz domāju par to, vai ir kaut kas tāds, kas ir jāmaina vai jāuzlabo.

Neteikšu, ka man nekad nav bijušas sakāves, protams, ka ir! Gan kā pasniedzējai, gan arī doktorantūrā es nevarēju tik vienkārši iestāties, un svarīgi ir saprast kontekstā, kas mainījies un kas ir šībrīža situācija, kas aktuāls ir tagad! Esmu diezgan konservatīva un uzskatu, ka akadēmiķa uzdevums nav mainīties laikmetam līdzi, viņam ir jābūt spējīgam šo laikmetu izprast un ielikt savā pētniecībā ar jaunām kvalitātēm. Bet tas nenozīmē, ka mēs varam izslēgt pamata teorijas, kas ir jau pierādītas un kvalitatīvas, tikai tāpēc, ka ir mainījies pieprasījums. Man liekas, ka mums ir jāsaglabā disciplīna, ja mēs esam sociālās zinātnes, tad tās ir sociālās zinātnes. Starpdisciplinaritāte prasa sadarbību, kooperēšanos, bet tas nenozīmē, ka es tagad varu aizmirst pamatteorijas, pamatzinātniekus, kas gadsimtiem ir devuši milzīgu pienesumu manai jomai.

Vai jums ir kāda īpaša metode, kas palīdz saņemties sarežģītās situācijās? Kāda tā ir?

Jāizdomā, kas ir tās sarežģītākās situācijas (smejas). Man šķiet, ka es tik labi tieku galā ar visām sarežģītajām situācijām, ka tā ir vienkārši iegūtā pieredze, kā risināt problēmas. Varētu teikt, ka vissarežģītākais man ir saprast, analizēt kaut kādu kritiku, kas vērsta pret manu darbu, varbūt tā nav sarežģīta situācija, bet emocionāli man personīgi ir. Jebkurā gadījumā, kad tu strādā ar cilvēkiem sociālā jomā, tajā ir ļoti daudz cilvēku, un nebūs tā, ka to es nesaņemšu. Un es laikam esmu nobriedusi, jaunība ir brieduma stadijā (smejas), esmu sapratusi, ka ne katra kritika ir tieši personīgi vērsta. Var būt tāda, kas man ir vajadzīga un es to uztveru, bet tas nenozīmē, ka man uzreiz ir jāmainās. Es to spēju uztvert daudz mierīgāk, ne tik personīgi, bet man vienmēr gribētos atbildēt, bet ne vienmēr sanāk. Tāds aktuālākais, kas šobrīd notiek, ir studentu novērtējumu anketas par studiju kursu, un dažreiz studenti vērtē personīgos aspektus, ne tikai akadēmiskos, un novērtējumā jau nevar izlasīt, vai students slikti jutās vai bija kas cits, kāpēc viņš uzraksta pozitīvu vai negatīvu viedokli. Un citreiz, kad lasu, es domāju, vai tiešām es tā izskatos no malas, bet paiet laiks, es apdomāju un saprotu, ka varbūt nav nemaz tik traki un mums vienkārši nav sanākusi komunikācija, īpaši, ja tās ir lielas studentu grupas, tad individuālā pieeja ne vienmēr izdodas ar visiem. Tāpēc ir svarīgi, kā jau minēju, ka tās attiecības starp studentu un pasniedzēju ir kaut kas vairāk par “es atnācu, nolasīju kursu un man vienalga, ko tu zini”, taču ar tehnoloģiju esamību iztrūkst komunikācija, tā vietā, lai atnāktu un pateiktu man, ka kaut kas nav kārtībā, tiek paciests un pēc tam uzrakstīts negatīvs viedoklis.

Kas jūs iedvesmo un motivē?

Mani iedvesmo Latvija, Valmiera. Būdama starptautiskā apritē, es zinu, kas notiek Skandināvijas valstīs, arī Vācijā. Jā, mums ir problēmas, bet tās ir jāidentificē un, kad esi identificējis, ir jāmeklē risinājums, un tas  mani iedvesmo, jo jebkura problēma ir resurss. Vietā, kur nav problēmu, nav izaicinājumu, tā būtu bezgala neinteresanti!

Kas jums ir šī brīža aktualitāte?

Man ir trīs bērni! Klasika (smejas), strādāt un apvienot ģimenes dzīvi ir izaicinājums, bet vienlaikus mans mērķis ir doktorantūra.  Nu jau manam jaunākajam ir divi gadi un es redzu iespējas pievērsties studijām. Vēl viens nākotnes skats pētniecībā — izpētīt senioru dzīves kvalitāti un darba iespējas grupā no 50 gadiem un uz augšu, kas arī ir ļoti nozīmīgs demogrāfiskais rādītājs.