Sarunas par sarunām
Visu pagājušo nedēļu Rīga atradās pašā Eiropas politiskās dzīves centrā — te notika Austrumu partnerības sammits, šķiet, pats svarīgākais pasākums šajā pusgadā, kamēr Latvija ir prezidējošā valsts Eiropas Savienībā. Neapšaubāmi, bija nodrošināta tāda līmeņa valstsvīru un valstssievu saietam atbilstošā drošība i gaisā, i ūdenī, i virs zemes, kas nedaudz pagarināja ikdienišķos korķus galvaspilsētas ielās, taču, cerams, tāpēc nekādu būtisku iespaidu uz Latvijas ekonomiku neatstāja.
Šajā pasākumā, kurā seši austrumnieki (Armēnija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Gruzija, Moldova un Ukraina) katrs kaut ko vairāk vai mazāk, bet gaidīja no rietumniekiem, visas Eiropas Savienības valstu kopdraudzes, gan kopēju, gan izteikti lokālu interešu varianti no abām pusēm bija visai plašā spektrā. Pēc garām sarunām i pie kopus galda, i pa kabinetiem aci pret aci ar tiem kungiem un dāmām, kuri reāli nosaka dienas kārtību visā apvienotajā Eiropā, pie kopīga gala dokumenta jeb tā sauktās Rīgas deklarācijas parakstīšanas visi Latvijas galvaspilsētā sabraukušo valstu pārstāvji tika, un tas jau laikam ir pats galvenais, ko dalībnieki no šādiem pasākumiem gaida. Tiesa, pāris austrumniekiem — Armēnijai un Baltkrievijai — arī te bija savs, īpašs viedoklis par deklarācijas tekstā minēto frāzi, kurā pieminēta Krimas aneksija, taču tas ir tikai normāli: katrai valstij var būt savas ekonomiskās intereses, kuras tā tur augstāk par veselas valstu grupas kopīgām politiskajām.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv