Saskatījās uz mūžu
Tāpat kā daudzi tā laika jaunieši, viņi iepazinās ballē. «Tas bija 1965. gada marts. Brālis pirmo gadu sācis mācīties Medicīnas institūtā un bija atbraucis mājās savā dzimšanas dienā. Vakarā gājām uz kultūras namu. Tur likās tāds kā tukšs un nolēmām braukt uz Kocēnu Brandeli. Pieturā stāvēja ļoti daudz cilvēku, sakāpa pilns mazais rafiņš, visi devāmies uz Brandeli. Bet tur zāle pārpildīta, nevienu vairs nelaiž iekšā.
Viss bariņš nu skrējām uz autobusu, kas vēl nebija devies atpakaļceļā. Ceļā dzirdēju, kā Valerijs pa aizmuguri žēlojas draugam, ka kaut kur pazaudējis mammas adītos cimdus. Valmierā visi devāmies uz kultūras namu, kur to otru puisi atpazinu — viņš, tāpat kā es, bija mācījies varoņskolā. To tumšmataino brūtgānu gan nebiju redzējusi. Tālāk sanāca interesanti — tieši Valerijs mani uzlūdza uz deju. Pēc balles piedāvājās pavadīt uz mājām. Pa ceļam jautāja, no kurienes esmu. Pati nezinu kādēļ, bet teicu — no Cēsīm. Sanāca, ka viņš pats ir no Cēsīm, atnācis uz Valmieru, jo sācis strādāt meliorācijā. Kopmītnēs draugs viņam teicis — kādas Cēsis, viņa taču tepat varoņos skolā gājusi. Tā man tā konspirācija nesanāca,» par pirmo satikšanos ar nākamo vīru stāsta Ināra.
Arī Valerijs atzinās, ka smuko meiteni bija pamanījis jau autobusā. Pēc pirmās balles atstājis Inārai savu telefona numuru.
Ināra: «Es jau nebiju tā zvanītāja puisim uz darbu. Pēc mēneša viņam piezvanīja un man randiņu sarunāja mana draudzene.»
Un interesantie notikumi turpinājās...
Ināra: «Bija norunāts, ka iesim uz kino. Kad iepazināmies, biju blondīne. Bet manam brālim tie gaišie mati ļoti nepatika, un pa to laiku biju nokrāsojusi tumšus. Pie kinoteātra abi viens otram labu laiku staigājam garām, visi jau bija sagājuši iekšā.»
Valerijs: «Tā kā pie kino bijām palikuši divi vien, nospriedu, ka tomēr tā būs tā īstā meitene. Gājām iekšā.»
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv