Savas paaudzes zīmē
2. augustā aktieris AIGARS VILIMS pēc izrādes Eņģeļa kreisais spārns kopā ar kolēģiem svinēja savu 60. jubileju. Katram laikam ir savi elki, katrai skatītāju paaudzei — savi vīrišķības ideāli. Kas savulaik jaunajām skatītājām bija Hamlets, tas vēlāk Uldis Pūcītis un Edgars Purva bridējā. Pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā latviešu teātrī ienāca viņu pēcnieks — Aigars Vilims. Viņš nebija viens — Valmieras teātrim audzināts, 1978. gadā Konservatorijas Teātra fakultāti beidza vesels kurss ar spilgtām un spēcīgām aktieru individualitātēm.
Arī varoņlomu tēlotāji tur bija vairāki, un katrs pavisam citādāks: Valdemārs Karpačs iemiesoja uzbrūkošo mačo tipa varoni, Andris Jozēns — trauslo, dzīvei nepiemēroto dzejnieku. Aigars Vilims aizrāva visvairāk, jo spēja apvienot šķietami nesavienojamo — neatvairāmu vīrišķīgo valdzinājumu un garīgumu. «Latviska, stabila, simpātiska vīrišķība,» tā sava audzēkņa pamatīpašības formulē režisore un šā kursa audzinātāja Māra Ķimele. Tieši viņas izrādēs Aigars nospēlējis savas pirmās lomas, kas uzreiz viņu izcēla Latvijas aktieru elitē.
Ķimele ne tikai veidojusi Aigaru par savdabīgu personību, mudinājusi viņa aktierisko izaugsmi, bet joprojām vienīgā zina, uz kurām aktiera podziņām spiest, lai iznāktu maksimālais rezultāts — jau no pirmajām Aigara Vilima nopietnajām lomām: neizlēmīgā Geilija Geja Bertolta Brehta lugas «Vīrs paliek vīrs» iestudējumā 1980. gadā.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv