Seda – daudzkrāsains tautību "dzīparu" kamols

Sedas pilsēta Strenču apvienībā ir ļoti savdabīga kopiena. Te nacionālais sastāvs jau kopš Sedas kūdrinieku ciemata veidošanās pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados ir bijis ļoti daudznacionāls, ar izteiktu krieviski runājošo pārsvaru. To apliecina statistikas dati. Šodien pilsētā mīt pavisam 16 nacionalitāšu pārstāvji, Sedā dzīvo 583 krievi, kas ir 52% no iedzīvotājiem, otra lielākā nacionālā grupa ir 325 latvieši jeb 29% no pilsētas iedzīvotājiem. Tāpēc Sedas gadījumā par krieviem kā mazākumtautību var runāt visai nosacīti, te varbūt pat derētu apzīmējums – dominance.

Par pašreizējo situāciju Sedā improvizētā apaļā galda diskusijā Liesmai pastāstīja divas kundzes – latviete ARTA ŠOMASE, Strenču kultūras centra pasākumu organizatore Sedas kultūras namā, un krieviete VIKTORIJA BRIUNINA, Sedas bibliotekāre.

Kā pēdējos gados jūtas Sedas pilsētas iedzīvotāji? Vai šī vide kopumā tomēr kļūst latviskāka? Ja ne, tad ko te vajadzētu darīt?

V.: Manuprāt, kļūst latviskāka. Es pilnīgi jūtu, ka mēs, Sedas iedzīvotāji, ejam uz latvisko pusi. Arī visa kopiena. Jo ierodas arī dažādu tautību jaunas ģimenes, un tās pārsvarā runā latviski. Tie krievi un krieviski runājošie, kas šeit dzīvoja jau pirms Latvijas neatkarības atgūšanas un kuri ir vecumā 50 plus, paliek krieviskajā pusē. Mana vecuma – 30 līdz 40 gadi – cilvēkos tas ir puse uz pusi, gados vēl jaunākie, manuprāt, varbūt arī runā krieviski, bet domāšana viņiem ir jau citādāka. Protams, viss atkarīgs no ģimenēm. Ir arī mazākie bērni, kuri nezina un neprot latviešu valodu vispār, jo viņu ģimenē kā runājuši krieviski, tā runā. Bet kā viņi varēs šeit dzīvot? Manuprāt, arī viņi nonāks pie latviešu valodas. Es ierados Latvijā 2015. gadā no Kijivas. Manā ģimenē, kur vīrs man ir ukrainis, mūsu gandrīz trīs gadus vecā meita jau runā latviski labāk nekā es! Faktiski mūsu mājās skan četras valodas. Es jau sen nolēmu, ka ar saviem bērniem runāšu skaistā krievu valodā, jo tā ir bagāta, un šo bagātību gribu iedot arī saviem bērniem. Protams, mums skan arī ukraiņu valoda, jo meita ar savu tēti runā ukrainiski. Atkarībā no noskaņojuma varam parunāt arī latviski. Un vēl ir angļu valoda, ko mācās gan mūsu divpadsmitgadīgais dēls, gan es, jo mums ir draugi, kuri runā tikai angliski.

A.: Es pilnīgi piekrītu Viktorijai. Sākoties karam Ukrainā, ir arī mūsu pilsētā kaut kas noticis. Nezinu, tas ir labi vai slikti. Pagājušajā gadā, rīkojot Masļeņicai veltīto pasākumu, bažījos, cik aktīvi būs cilvēki, varbūt baidīsies nākt... Bet paldies jaunajam Valmieras novadam, ka tika noteikts – kārtējai Masļeņicai Sedā būt, jo neredz iemeslu, kāpēc lai tā nenotiktu. Un viss mums notika mierīgi, kulturāli! Jā, varbūt tūlīt pēc 24. februāra pilsētā bija tāda nesapratne par to, kas notiks, bet jau pēc pāris mēnešiem bija jūtams, ka cilvēki sāk vairāk runāt latviski. Kaut vai tās kundzes, seniores, kuras nāk šeit uz pasākumu, jau uzdrīkstas – kaut lauzītā latviešu valodā – pateikt man Labvakar! Viņa varbūt nesaprot neko no latviskās izrādes, bet es viņai sižetu pastāstu, viņa atnāks un paskatīsies. Arī mūsu pašu dāmu ansamblis Sudaruška ir ļoti integrējušās, braukājot apkārt pa visu tagad lielo Valmieras novadu. Viņas taču redz, kā notiek šī savstarpējā saskarsme!

Krievu kultūra Sedā... Tā eksistē patstāvīgi vai tomēr pamazām iekļaujas latviskajā?

A.: Domāju, ka iekļaujas. Ar katru nākamo solīti, ejot uz priekšu, tas notiek vairāk. Es vairs nedzirdu tādus tekstus – kurā valodā būs pasākums? Lai pēc tam attiecīgi nāktu vai nenāktu uz to. Cilvēki ir pieraduši, ka te notiek gan latviski, gan arī krieviski. Es pērn biju ļoti pārsteigta, ka uz pasākumu ar Krievu drāmas teātra aktieri atnāca ļoti maz cilvēku, bet pēc pāris nedēļām, kad Sedā viesojās latviešu dziedošā ģimene, bija pilna zāle! Varbūt tāpēc, ka daudzi nav bijuši uz Krievu drāmas teātri?

V.: Daudzi Sedā dzīvojošie vispār nekur nav bijuši (smaida)!

Kuros pasākumos Sedā visciešāk kopā savijas krieviskais un latviskais?

A.: Domāju, ka tā ir Sedas diena. Protams, arī vietējie koncerti. Kad redzu, ka zālē sēž arī vecākas kundzītes, es atļaujos pateikt arī kādus teikumus krieviski. Manuprāt, es šeit strādāju cilvēkiem, nevis latviešiem vai krieviem! Mēs nevaram, nedrīkstam neko pieprasīt, mums vienkārši jāiet uz priekšu lojāli, saprotoši. Šogad mums būs daudz citādāka Masļeņica (saules un pankūku svētki, ko svin slāvu pasaule), jo tā sanāk ļoti tuvu latviešu Meteņiem, abi pasākumi iekrīt februārī. Tad nu ir doma folkloras kopai Mežābele no Jērcēniem braukt ciemos uz Sedu, jo mums ir ļoti līdzīgas tradīcijas. Šeit tad nu kopā ar sudaruškām un Sedas skolu kopā kaut ko veidosim. Tā, braucot ciemos cits pie cita, mēs arī integrējamies!

V.: Jā, krievu kultūra integrējas uz latvisko. Šeit tomēr ir Latvija. Man ir iespēja salīdzināt, kāda kultūra ir šeit un kāda ir Krievijā. Protams, nu jau kādu pusotru gadu uz Krieviju vairs nebraucu, bet man pilnīgi ir sajūta, ka šeit krievu kultūra ir citāda, integrēta uz latviešu kultūru.

Varbūt kādus pozitīvus integrācijas piemērus par krievvalodīgo iekļaušanos latviskajā kultūrtelpā.

V.: Tie noteikti ir bilingvālie koncerti un pasākumi.

A.: Es nevaru teikt, ka Sedā cilvēki nebūtu draudzīgi. Vismaz kultūras namā es tādus neredzu.

V.: Es tikai dzirdu, ka kaut kur tādi ir. Vismaz bibliotēkā viņi nenāk.

A.: Nu, pie mums jau nāk tie, kas ir saprotoši un vēlas savā dzīvē iet uz priekšu.

Cik daudz tomēr tiek saglabāts, ikdienā jūtams tā sauktais mazākumtautības sindroms?

V.: Manuprāt, tas tomēr saglabājas. Īpaši vecas tantes pārdzīvo, ka viņām vairs nav spēka iemācīties latviešu valodu, ka jau par vēlu mācīties.

A.: Es arī esmu sastapusies ar tādiem gadījumiem. Mani visvairāk kaitina ekskursanti – pensionāri, latviešu publika, kuri ierodas Sedā no visas Latvijas, jo viņi uzskata, ka visam šeit ir jāmainās vienā dienā! Manuprāt, mums vispirms pašiem ir jāmēģina saprast, kā to var normāli izdarīt. Protams, vispirms valstij ir jānosaka virziens! Un mēs, es un Viktorija, esam tie cilvēki, kas palīdzam viņiem iekļauties. Piemēram, mums bija viens brīnišķīgs pasākums uz 8. martu, kurā piedalījās gan latviski, gan krieviski runājošas sievietes. Kā iziet no situācijas? Tad nu mēs katra sagatavojām tekstu savā valodā. Un viss izdevās patiešām lieliski! Man ir ļoti paveicies ar tādu kolēģi kā Viktorija, jo arī man kā latviešu sievietei bija ļoti grūti sākt strādāt Sedā. Manuprāt, mums ir radusies ļoti laba sazobe, jo Viktorija vēlas saprast un redz, kā vajadzētu dzīvot Latvijā, tai pašā laikā es cenšos saprast, kā šeit jūtas cilvēki, kas nesaprot latviešu valodu.

Tāds vienkāršs jautājums – vai Sedas iedzīvotājs, kurš joprojām ikdienā lielākoties komunicē krievu valodā, nejūtas kā svešķermenis nacionālā valstī Latvijā, kur pēdējā laikā – un tas ir arī zināmu ģeopolitisko apstākļu pēc – tomēr tiek piegrieztas skrūves krievu valodas lietošanai pašvaldības un valsts iestādēs?

V.: Zinu, ka ir tāda lieta. Tikko šorīt pie manis bija kundze, pati no Ukrainas, jau krietni gados, ilgi šeit nodzīvojusi. Viņa ļoti pārdzīvo, ka rīt jābrauc uz slimnīcu: Kā es tur runāšu? Ar mani taču neviens krieviski nerunās! Tad es viņai ieteicu, lai saka, ka ir no Ukrainas (smaida). Jā, bet viņa jau 30 gadus dzīvojot Latvijā... Tā nu kundze devās mājās un teicās lūgt Dievu, lai tas viņu slimnīcā neatstājot.

A.: Latvieši paši nepalīdz viņiem pāriet uz latviešu valodu. Labi, tagad likvidēs pieminekļus, noteiks ar likumu, ka latviski jāsāk mācīties jau no pirmās klases... Viss ir skaisti! Bet ne jau cilvēks spēj tā vienā dienā pārmainīties. Labi, tos nepieciešamos skolotājus jau atradīs, bet lai pārējā sabiedrības daļa nav ar tādu suņa uzvedību! Jā, mēs esam bijuši nacionāli lojāli, bet arī šobrīd mums tas ir jāturpina. Nu, nevar septiņdesmitgadīga tante gada laikā pārmainīt savu valodu! Es negribu runāt angliski, es dzīvoju Latvijā! Visu laiku mēs bijām krieviskojušies, vai tagad angliskosimies?

Kopš pērnā gada 24. februāra pasaulē izveidojusies jauna tautību pretstāvēšana – Krievijas Federācija piekopj genocīdu pret Ukrainu. Pieļauju, ka arī Sedā liela daļa krieviski runājošās auditorijas tomēr barojas no Krievijas TV propagandas, līdz ar to viņiem varētu būt lokāls karastāvoklis pret tiem Ukrainas kara bēgļiem, kuri sameklējuši patvērumu Sedā. Vai un kā tas izpaužas abu šo pušu iespējamās kontakta reizēs, piemēram, veikalā, bibliotēkā, kafejnīcā?

V.: Man ir tādi piemēri. Pazīstama ukraiņu meitene strādā top! veikalā, protams, viņa jau latviski iemācījusies, ko nozīmē desa un gaļa. Viņa nav man teikusi, ka viņai kaut reizi būtu bijušas problēmas ar krieviski runājošiem pircējiem. Taču es zinu arī gadījumu, kad šeit, pie Sedas kultūras nama, ukraiņu meitenei pusaudzes vecumā pienākuši krievu puiši, izvilkuši nazi un solījušies ar viņu, ukrainieti, kaut ko izdarīt... Bet esmu dzirdējusi tikai par vienu šādu gadījumu. Protams, ir arī Sedā tā sauktās klaču tantes, kuras savā kompānijā aprunā šeit atbraukušās ukraiņu ģimenes, piemēram, par to, kā tās izvēlas dzīvokļus, kā dzīvo – dzer vai nedzer un cik skaļi runā... Cik es redzu un saprotu, tad ukraiņu kopiena Sedā dzīvo un runā savā starpā, īpaši nevēlas komunicēt ar vietējiem, izņemot gadījumus, kad jārisina kaut kādas problēmas. Katrā ziņā nekādu lielu ekscesu starp krieviem un ukraiņiem Sedā nav bijis.

Viktorija Briunina: «Jau kādu pusotru gadu uz Krieviju vairs nebraukāju, bet man pilnīgi ir sajūta, ka šeit krievu kultūra ir citādāka, integrēta uz latviešu kultūru.»

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2022