Sieviešu solidaritāte un karš
Lai uz pasaulē notiekošo skatītos un rakstītu objektīvāk, žurnālistam ir pēc iespējas jātiek vaļā no emocijām. Tomēr, kad dzirdu un pat ar pietiekami vēsu prātu izvērtēju, kas notiek Ukrainā, es neemocionāls nespēju būt.
Vispirms jau pārbaidīto mazo bērnu dēļ, kuri nevar saprast, kuriem pat visu zinošā mīļā mamma nespēj nomierinoši paskaidrot, kādēļ sprāgstošs lādiņš ir aizdedzinājis viņa mīlīgo bērnudārzu un kādēļ skan tik biedējošās sirēnas. Kādēļ, sadzirdot tās, māte viņu nes vai mudina steigt slēpties patversmē no kaut kā nezināma, bet, kad pat mamma ir pārbijusies, noteikti no liela ļaunuma vai nelaimes?
Kad nu jau vairāk nekā desmit dienas, trauksmes sirēnām skanot, Ukrainā tūkstošiem māšu ar vēl vairāk tūkstošiem bērnu vai pusaudži pat vieni paši meklē glābiņu no raķetēm un lielgabalu lādiņiem, arī es atkal esmu ļoti pārbijies. Es arī skrienu gluži kā viņi, skrienu kopā ar viņiem. Arī manī ir tikai viena doma: pirms gaisā parādījušās lidmašīnas sāk šaut, mest sprāgstošus lādiņus, vai pagūšu aizskriet līdz man jau labi zināmajam patvērumam, par kuru arī man māte cerīgi ir teikusi, ka vismaz tajā mēs visi būsim kaut kādā drošībā.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv