Slepeno dienestu brīvvalsts
Nesen plašu vai vismaz vērā ņemamu ažiotāžu izraisīja ziņa, ka apzagts Satversmes aizsardzības biroja (SAB) priekšnieks Jānis Maizītis — no dzīvokļa (īrēta) nezināmā virzienā tika aiznests viņa personiskais piezīmjdators un droši vien vēl kādas citas mantiskās vērtības. SAB priekšnieks gan taisnojās, ka nekādas slepenas vai valstiski svarīgas informācijas datorā nav bijis, tomēr kopainu šis fakts īpaši neuzlabo.
Galvenā problēma šajā gadījumā ir fakts, ka SAB tomēr ir Latvijas visu slepeno dienestu dienests, kuru piedevām vēl neviens tā īsti nekontrolē (vai vismaz Latvijā nekontrolē), bet kam vienlaikus ir dotas tiesības lemt, piemēram, par daudzu amatpersonu politisko nākotni, tostarp piešķirot vai liedzot pieeju valsts noslēpumiem, pie tam visbiežāk SAB nevienam nesniedz nekādus paskaidrojumus par saviem lēmumiem. SAB ir, lai arī nemanāma, taču būtībā politiskā policija, kas atsijā visādus šaubīgus elementus un pie viena arī pa kādam citādi domājošajam, un tā nav vienīgā šīs iestādes funkcija. SAB cīnās arī ar veselas vienas, taču ļoti naidīgas valsts spiegiem, draudu vēstuļu rakstītājiem valsts augstākajām amatpersonām, citu līdzīgu publiku, un ko tikai vēl nedara.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv