Stāsti notiek ik dienu
Stāstniecība, cilvēces sensenais paradums, pašlaik atdzimst visā pasaulē, un tagad arī Latvija nebūt nav izņēmums. Vidzemes kultūras un mākslas biedrība Haritas līdz ar Valmieras integrēto bibliotēku šo fantastisko kustību stiprina mūspusē. Jautāju Haritas valdes priekšsēdētājai SOLVEIGAI BOICOVAI.
Tātad: kas ir stāsts...
Jebkas! Viss, kas ar mums notiek ik dienu, tikai tam jābūt izstāstītam sižetiski, ar ievadu, nobeigumu. Tas arī var būt ne paša piedzīvots, bet dzirdēts un izprasts , vai arī pasaka, teika, joki, anekdotes vai cits vēstījums,
...un stāstnieks?
Cilvēks, kas prot un māk to visu vēstīt citiem. Bieži vien tie ir izglītības un kultūras darbinieki, arī radoši seniori, sevišķi pensionētie pedagogi, kas grib turpināt aktīvu dzīvi sabiedrībā, arī bērni un jaunieši. Daudzās valstīs tagad tā jau ir profesija. Amerikā Storytelling ir populāra jau vairāk nekā simt gadus, arī Eiropā piedzīvo atdzimšanu. Moderns virziens ir digitālā stāstniecība.
Kāpēc cilvēkiem tavuprāt tas patīk?
Man liekas, tā ir viena no vissenākajām pamatvajadzībām: dalīties ar kādu. Lai pašam patiktu un citiem interesanti.
Kā ir Latvijā?
Sākās ar stāstnieku konkursu bērniem un jauniešiem Teci, teci, valodiņa, to jau gadus divdesmit uztur spēkā Māra Mellēna, Guntis Pakalns. Viņi ir arī mūsu Stāstnieku skolas eksperti. Kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā un kļuva pieejami tās projekti, uzplauka arī pieaugušo aktivitātes — Ziv’ zup festivāls Kurzemē, Stāstnieki un ziņģētāji Viļānos, Zemgalē Gāž podus Rundālē un daudzi citi.
STĀSTNIEKU SKOLAS EKSĀMENĀ. Vēsturnieks Gints Skutāns iejūtas piebaldzēna ādā. Skat, kas par lakatiņu, un cepure lai...
No Haritas arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv