Stāsti par solidaritāti
Latvijas politiskajā vidē joprojām turpinās skandalēšana par bēgļiem, kuru solidāra uzņemšana pašlaik tiek uzskatīta par visu Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu pienākumu. Argumenti, ka mūsu valstī arī bez šīs publikas dzīvo procentuāli vairāk «bēgļu» (nepilsoņu, kurus plašākā nozīmē var uzskatīt par ekonomiskajiem bēgļiem) nekā jebkurā citā ES dalībvalstī vai ka tādu lērumu bēgļu, kādu mums cenšas uztiept, Latvijai vienkārši nav kur likt, nevienu neinteresē.
Cik noprotams, tad gadījumos, kad visiem jābūt solidāriem, šāda sīkumaina ņaudēšana ir vienkārši nevietā.Nepieciešamībai pēc solidaritātes ir vēl arī papildu arguments. Lielākā daļa bēgļu ierodas Eiropā no valstīm, kurās tādā vai citādā formā notiek pilsoņu kari. Savukārt anarhija praktiski radās visur pēc tam, kad tika pieņemti lēmumi veicināt atsevišķu režīmu nomaiņu pret Rietumiem draudzīgākām valdībām. Latvijas pārstāvji attiecīgajās struktūrās un organizācijās, protams, solidāri nobalsoja par režīmu nomaiņu un šī nesarežģītā iemesla dēļ tagad nevar izvairīties no solidāras atbildības par savu balsojumu rezultātiem. No šāda viedokļa raugoties, prasība uzņemt bēgļus zināmā mērā ir pat taisnīga.Vēl taisnīgāka tā būtu, ja bēgļu uzņemšana notiktu, piemēram, par to Saeimas deputātu personiskajiem līdzekļiem, kuri atbalstīja kaut vai Lībijas bijušā līdera Muamara Kadafi gāšanu. Pievienojam šim sarakstam vēl visādus ierēdņus un ekspertus, kuri rakstīja un štempelēja dokumentus ar vēstījumiem par to, cik Kadafi gāšana ir laba, taisnīga un pareiza, izsniedzam katram deputātam, ministram un ierēdnim pa bēglim un šķiramies kā draugi!
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv