Stāsts par atgriešanos Latvijā

- 20.Marts, 2020
Veselība un labklājība
Laikrakstā

Kā zināms, Latvijas valsts robežu pasažieru pārvadājumiem slēdza 17. martā, pusnaktī. Daudziem latviešiem bija jāpaspēj negaidīti saorganizēties un atgriezties. Valmieras iedzīvotāja dalās ar savu stāstu. 

«Mums ceļojums uz Angliju bija ieplānots jau decembrī. Es biju apsolījusi vecākajam dēlam, ka mēs divatā brauksim ciemos pie manas draudzenes. Viņš ļoti gribēja redzēt Angliju un vispār arī pirmo reizi mūžā lidoja. Tas bija tāds liels piedzīvojums. 

Pirms izbraukšanas, 10. martā, tiku brīdināta par iespējamo scenāriju sakarā ar vīrusu. Tomēr es pati televīziju neskatos, cik izlasīju facebook.com, tik arī informācijas man bija par visapkārt notiekošo. Tomēr tajā otrdienā devāmies uz lidmašīnu un aizlidojām. Bija paredzēts 17. martā atgriezties Latvijā, ielidotu pusstundu pāri pusnaktij. 

Aizbraukusi uz Angliju, saņēmu ziņu no darba devēja, ka man ir jāņem bezalgas atvaļinājums, jo esmu izbraukusi un 14 dienas pēc atgriešanās nedrīkstu apmeklēt darbavietu. Tam visam es piekritu – viss kārtībā. Tā mēs tur dzīvojām, līdz sestdien (14. martā) zvanīja radi no Latvijas ar jautājumiem, kā es tikšu atpakaļ, jo robežu taisās slēgt ciet. Tad sēdēju un domāju, ko lai dara. Vispirms zvanīju uz konsulāro tālruni, kas ir norādīts Iekšlietu ministrijas mājaslapā. Tur neviens neatbildēja. Jau bijām izsaukuši taksi un meklējām biļetes, lai tiktu atpakaļ uz Latviju. Tur bija biļetes no Londonas, kas maksāja 300 mārciņas, bet līdz lidostai ir kādu 5 stundu brauciens no tās pilsētas, kurā dzīvojām. Tajā brīdī sāku domāt, vai vispār pietiks naudas, lai tiktu uz Londonu un no turienes uz Rīgu, tāpēc devāmies uz tuvāku lidostu. Ar sabiedrisko transportu neriskēju braukt, pie draudzenes pašas dzīvojām apzinīgi – gājām tikai līdz veikalam pēc pārtikas, negājām ne uz pasākumiem, ne kafejnīcām, nekur. Bijām ļoti piesardzīgi. Tad zvanījām uz Rīgas lidostu, neko īsti nevarēja pateikt, jo situācija mainās pa dienām. Mums bija jāsazvanās ar aviokompāniju, ar kuru lidojam. Bija jāgaida 20 minūtes, līdz savienos vispār, draudzene izskaidroja klientu konsultantam, kas mums par lietu, bet tur vienkārši nolika klausuli. Pa to laiku, kamēr zvanījāmies, bijām jau tikuši līdz lidostai – par laimi, tur vēl bija dažas biļetes palikušas un pat pa lēto. Klāt gan bija jāpiemaksā 50 mārciņas par to, ka pērkam lidostā, nevis interneta mājaslapā. Abas biļetes kopā sanāca 208 eiro. Iečekojāmies, un svētdien 6:30 jau bija lidojums atpakaļ.

Bet ar to viss stāsts nebeidzas – no rīta, kad esam atpakaļ lidostā, man telefonā ir aplikācija un iečekojoties man iedod vienu QR kodu abiem ar dēlu. Apakšā rakstīts, ka ir divi pasažieri. Viss jau labi, līdz ejam caur skeneri, kur mums pasaka, ka ir vajadzīgi divi QR kodi. Labi, ka dēls prot angļu valodu, viņš izskaidro situāciju. Jāiet pie informācijas centra, lai izprintētu biļeti. Rindā nostāvam 30 minūtes, lidmašīna ir jau pēc stundas. Sākas stress, jo bail, ka nokavēsim lidmašīnu un būsim vienkārši iztērējuši naudu. Izdrukājam dēla biļeti, un mums pasaka, ka ir minūte līdz vārtu slēgšanai, – skrienam pa galvu, pa kaklu, meklējam, kur ir tie vārti. Labi, ka tā lidosta maza. No sākuma aizskrienam nepareizi, mums pasažieri norāda, ka jādodas pa trepēm lejā, un ir! Vārti vēl vaļā, jo ir rinda. 

Tas stress un skriešana rezultējās ar to, ka, iekāpjot lidmašīnā, man kasījās kakls un es sāku klepot. Tad bija stress visai lidmašīnai, jo es tur pusceļu klepoju. Nopirku ūdeni, tad tas klepus pārgāja mazā krekšķītī. Tā tikām mājās, un vairs nav ne klepus, nekā. Tomēr situācija ir tāda, ka man ir vēl divi bērni – meitiņa ir pie krustmātes Rīgā, un otrs dēls ir pie vectēva. Tagad ar otru dēlu sēžam mājās un ievērojam karantīnu. Bērni grib mājās, bet nevar jau, kamēr nav pagājušas divas nedēļas. Tagad sazināmies pa telefonu. Un tikai otrdienas rītā pienāca ziņa no aviokompānijas, ka lidojums ir atcelts. Vienkārši mēs tad nebūtu tikuši mājās un dzīvotu pie draudzenes, kas bija mans plāns B. It kā nebūtu daudz – mēnesis jānodzīvo, bet ej nu zini, kas būs tālāk. Vēl jau nauda bija kontā, no kā varētu dzīvot. Tagad esam mājās, sekojam līdzi savai veselībai, mērām temperatūru. Pārtiku mums atved un noliek verandā, netiekamies.»


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru