Strīdīgais 81. pants

Sākotnējā redakcijā šis pants paredzēja, ka «laikā starp Saeimas sesijām Ministru kabinetam ir tiesība, ja neatliekama vajadzība to prasa, izdot noteikumus, kuriem ir likuma spēks. Šādi noteikumi nevar grozīt Saeimas vēlēšanu likumu, tiesu iekārtas un procesa likumus, budžetu un budžeta tiesības, kā arī pastāvošās Saeimas laikā pieņemtos likumus, tie nevar attiekties uz amnestiju, valsts kases zīmju emisiju, valsts nodokļiem, muitām, dzelz­ceļa tarifiem un aizņēmumiem un tie zaudē spēku, ja nav vēlākais trīs dienas pēc Saeimas nākošās sesijas atklāšanas iesniegti Saeimai».

Ir pieņemts uzskatīt, ka šis pants Satversmē bija iekļauts, galvenokārt lai nodrošinātu valsts funkcionēšanu ārkārtas situācijās, kā arī lai nepieciešamības gadījumā likumu pieņemšana neievilktos. Lai gan Latvija ir neliela valsts, tolaik, atšķirībā no mūsdienām, Saeimas ārkārtas sēžu sasaukšana ne tuvu nebija tik operatīvs un vienkāršs pasākumus kā šodien.

Tiesa, arī jau pirmās brīvvalsts laikā valdības ātri atklāja, ka šāda 81. panta redakcija ļauj pie varas esošajiem viegli pieņemt sev vēlamos likumus. Tostarp arī tādēļ, ka Satversmē ir teikts, ka šie jaunpieņemtie likumi pēc tam ir jāsniedz Saeimā, taču nekas nav teikts par to, kas Saeimai ar šiem likumiem jādara. Rezultāts nereti savukārt bija visai savdabīga situācija, kad pat vairākas Saeimas pēc kārtas netika apstiprināti sesiju starplaikos valdību pieņemtie likumi. Satversme bija ievērota, un arī likumi bija spēkā, par tiem vienkārši netika balsots vai arī to uzlabošana ievilkās līdz bezgalībai.

Šo vienkāršo triku sāka atkārtot arī atjaunotās Latvijas Republikas valdības, taču, kad šādā veidā tika mainīta jau likumdošana drošības jomā, notika tas, kas notika, pacietības vadzis lūza, un 81. pants no Satversmes tika izsvītrots. Attiecīgi arī bez parlamenta akcepta nekādi likumi vairs apstiprināti netiek. Protams, izņemot gadījumus, kad Saeima deleģē valdībai šādas pilnvaras iepriekš atrunātā kārtībā. Pandēmijas ietekmē savukārt runas par nepieciešamību atjaunot 81. pantu tikmēr iegūst aizvien masveidīgāku raksturu. Argumentēta vēlme pašsaprotami tiek ar varbūtību, ka Saeimas darbs var arī izrādīties pilnībā paralizēts, pie tam kritisku situāciju brīžos, un tad valdībai izrādīsies sasietas rokas.

Ja iedziļinās jautājuma būtībā, tad šie argumenti gan kritiku īpaši neiztur – kaut vai tādēļ, ka neviens neliedz, piemēram, pandēmijas laikā Saeimai deleģēt valdībai pilnvaras pieņemt noteikumus ar likuma spēku veselības aprūpes jomā vai vēl kā citādi atrunājot jautājumu loku, uz kuriem pilnvaras attiecas. Pat vēl svarīgāk ir, ka šobrīd tīri tehniski ir iespējama Saeimas sēžu noturēšana arī distancēti, izmantojot jaunās tehnoloģijas, nepieciešams tikai nedaudz pielabot likumus un parūpēties par balsojumu un sakaru kanālu drošību.

Faktiski šobrīd sasaukt Saeimas ārkārtas sēdi virtuālajā vidē teorētiski ir iespējams pat dažu minūšu laikā, un ir visai maz šaubu, ka par to lieliski zina arī Satversmes 81. panta atgriešanas aizstāvji. Tieši tāpat, kā zina arī par to, ka, lai novērstu šķēršļus distancētu Saeimas sēžu sasaukšanas ceļā, ir nepieciešamas tikai atbilstīgas izmaiņas likumdošanā. Pie tam, ja 81. panta jautājums ir strīdīgs, tad pret to, ka ar likumu varētu atļaut rīkot distancētas Saeimas sēdes, kādam diezin vai būs daudz iebildumu. Ja ir iespējams distancēti strādāt un mācīties,  tad ir iespējams distancēti arī pieņemt likumus.

Pateicoties šādam fonam, savukārt rodas aizdomas, ka ļaudis, kuri centīgi aizstāv ideju par 81. panta atjaunošanu, varētu arī nebūt gluži nesavtīgi un panta atjaunošana viņiem ir nepieciešama kādu savu iemeslu dēļ. Tā ka labāk lai 81. pants paliek tur, kur tas atrodas šobrīd.