Sveiciens ekscentriskai aktrisei

Ja man aši jāmin loma, kas visvairāk saistās ar Leldi Kalēju, tad, jāatzīstas, tas nav tēls, kas radīts Valmieras teātrī. Pirms divpadsmit gadiem Teātris TT Okupācijas muzejā rādīja Laura Gundara paša iestudēto lugu Pieskaries baltajam lācim. Okupācijas muzeja pagrabā vienmēr bija auksts, likās, ka sienas uzsūkušas saltās šausmas no muzejā glabātajiem materiāliem. Bija pavisam viegli iedomāties Ziemeļu ledaino gaisu, kurā apsarmo skropstas un salst pat acu āboli. Šajā izrādē Lelde spēlēja vairākas lomas — sākot ar meitenīti, kas uz sienas atzīmē, kurš vēl viņas ģimenē ir nomiris badā, un beidzot ar izmeklētāju, kuram kārtējais arestants ir tikai klucītis, ko var bīdīt, kurp grib, — kā no rupjmaizes ķieģelīša izgrieztos kvadrātiņus, ko viņš tur kārto un krauj kaudzītēs. Lelde šīs lomas spēlēja klusi, mierīgi, un tieši tāpēc tas bija tik briesmīgi. Uzvilka raibu adītu cepurīti, un lielajās bērna acīs parādījās tāda pieredze, ko nevienam nedrīkst novēlēt. Noņēma cepurīti, un izmeklētāja skatiens kļuva nedzīvs un plakans kā alvas karote. Viņa acumirklī pārlēca no viena ārpuskārtas stāvokļa citā, nenieka nezaudējot no skatuves patiesības. Un arī no dzīves patiesības — tikai tā bija ļoti izsvērta, atsijāta un līdz adatas asumam nospicēta dzīves patiesība. Šādam spēles veidam ir savs vārds — ekscentriāde, jo tas ir nobīdīts no dabiskās ass, atrodas ārpus normālā centra. Lelde Kalēja ir ekscentriska aktrise. Turklāt ļoti dažādās šā vārda izpausmēs.

LELDE KALĒJA. Matīsa Markovska foto