Svešumā cilvēki nonāk apjukumā
Sākoties procesam ar latviešu ieceļošanu Īrijā, Latvijas luterāņu mācītāji saskārās ar aizbraucēju vēlmēm Latvijā nokristīt bērnus. Latvijas baznīcas virsvaldei nācās meklēt iespēju panākties pretī. «Daudzos gadījumos ģimenes ir ar sarautām saitēm – vai nu viens no laulātajiem ir svešumā, vai abi, un bērni palikuši Latvijā, visbiežāk pie vecvecākiem. Kļuva skaidrs, ka baznīcai vajadzētu tajā visā būt klāt.
Rubenes Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs ARTIS EGLĪTIS: «Pirmā izglītība man saistās ar lauksaimniecību. Deviņdesmito gadu nogalē pabeidzu Latvijas Kristīgo akadēmiju, tad sāku kalpot mācītāja amatā, bet kā mācītājs esmu ordinēts 2006. gadā. Neesmu baznīcas ierēdnis tādā izpratnē, ka būtu no bērnības mērķtiecīgi uz to gājis. Pirms nonākšanas baznīcā strādāju par personālvadības konsultantu Biznesa administrācijā Rīgā.»
Bija liela mīklas minēšana, kā to izdarīt. Arī otra Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca, kas darbojas ārpus Latvijas, bija klātesoša un mēģināja norādīt, ka Īrija ir tās teritorija. Taču latvieši iebilda, jo brīvdienās viņi taču nebrauc uz Čikāgu vai Vašingtonu, bet gan uz Latviju. Biju viens no atbildīgajiem, kas organizēja kalpošanas iespējas Īrijā, patiesībā tukšā vietā. Bet 2012. gadā pats saņēmu aicinājumu turpināt kalpošanu, jo iepriekšējais mācītājs to bija pārtraucis. Tā mēs divi no Latvijas apņēmāmies turp braukt,» stāsta mācītājs.
Īrijā latvieši izkaisīti pa visu valsti, un sestdienās, svētdienās dievkalpojumi notiek piecās pilsētās, kur katrā var atnākt četri pieci cilvēki, bet var atnākt divdesmit. Mācītājs atklāja, ka kalpot nācies gan katoļu klosterī, gan bezpajumtnieku patversmē pie novusa galda: «Dzīve ir dzīve. Mums Latvijā iesakņojies priekšstats, ka baznīca ir svinīga, svēta vieta, uz kuru svētdienās aiziet sapucējušies. Bet tas ir tāpat kā, ja ģimenes dzīvi vērtētu tikai pēc Ziemassvētku pusdienām. Ir virkne lietu, kas jāizdara, lai svinības būtu. Cilvēki, atrodoties svešā vidē, bez valodas zināšanām, nonāk lielā garīgā apjukumā, viņiem nepieciešama garīga palīdzība, un to sniedz sarunas.»
Cik nozīmīgs emigrantiem ir garīgais atbalsts?
Lai gan jau pusotra gada uz Īriju vairs nebraucu, viņi joprojām meklē šo garīgo atbalstu. Mani uzaicināja un turp došos uz Latvijas valsts svētkiem. Garīga dzīve nozīmē, ka cilvēks iegūst līdzsvaru attiecībās ar savu Radītāju. Nevis attiecībās ar baznīcu, bet ar Dievu. Baznīca kalpo, lai viņam palīdzētu šajās attiecībās. Emigrantiem pietrūkst šīs garīgās dzīves, un, nonākot sarežģītā situācijā, ar spējām, kādas viņiem ir, cilvēki iekuļas krīzēs, problēmās. Patiesībā visi cilvēki, lai arī kāda būtu viņu ādas krāsa, pieļauj vienas un tās pašas kļūdas. Viņi kļūst izglītotāki, taču starp cilvēka izglītību un gudrību ir liela atšķirība. Gudrība ir prasme savilkt kopā informāciju un izdarīt secinājumus. Un to ir ļoti grūti iemācīt, jo tā patiesībā ir dāvana. Informācijas ir ļoti daudz, tā šodien aug ģeometriskā progresijā, gada laikā dubultojoties. Viduslaikos zināšanu apjoms pasaulē pieauga reizi četrsimt gados. Šībrīža aktualitāte – saprast, kas būs jāmāca Eiropā, un runa ir par to, ka tiem bērniem, kuri tagad dzimst, jau pēc divdesmit gadiem būs jāmāca kāda profesija, kas pašlaik vispār nepastāv. Kā lai cilvēkiem dod šo izpratni? Labā ziņa – ir lietas, kas nekad nemainās. Es kā mācītājs zinu, ka nemainās Dieva vārds un ka pie tā vienmēr var turēties.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv