Svētki vien diviem stabilitātes balstiem
Novembri nu jau vairākus gadus esam ieraduši dēvēt par patriotisko mēnesi. Šogad tas iedegtu piemiņas svecīšu un lāpu gājienu gaismā sarkanbaltsarkans ir iekrāsojies veselas nedēļas garumā. Tā ir pat izteikti simboliska, jo pirms mūsu nācijas valstiskā veidojuma sākuma 1918. gada 18. novembrī būtiska bija latviešu strēlnieku bataljona dzimšana trīs gadus iepriekš. Šī bataljona vīri pēc tam kļuva par Latvijas brīvības cīnītājiem, nodrošināja mūsu valsts militāro pirmsākumu un izcīnīja uzvaru pār skaita ziņā pārāko Bermonta karaspēku. Tieši tādēļ godinājumu vispirms Lāčplēša dienā ir pelnījuši karavīri un tikai nedēļu pēc tam valstsvīri, kuri 18. novembrī proklamēja neatkarīgu Latvijas valsti. Atcerēsimies arī, ka vēl vairākus mēnešus pēc šī drosmīgā soļa to, būt vai nebūt šai valstij, izšķīra strēlnieku varonība, jo turpinājās karadarbība.
Godājami ir to gadu Latvijas pirmo valdību vīri, kas prata brīvības cīnītāju izšķirošo lomu valsts dzimšanā novērtēt. Vispirms Lāčplēša ordeņa kavalieri, tad arī Latvijas armijas karavīri, kauju invalīdi, par Latvijas pastāvēšanu dzīvības atdevušo kareivju ģimenes locekļi 20. un 30. gados tika iekļauti īpašā valstiskās gādības un pateicības lokā. Ar likumu tika noteikts, ka viņi bauda priekšrocības gan pensiju un dažāda atbalsta saņemšanā, gan agrārās reformas gaitā pretendējot uz Valsts zemes fonda zemi. Vēl laikā, kad turpinājās karadarbība, Latvijas pirmais Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, ģenerālis Jānis Balodis un citi bija solījuši: «Zemi visiem, kas cīnās un stāv par Latviju!»
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv