Tālumnieku laime un smeldze
Manu draugu vienīgā meita tagad dzīvo un strādā Amerikas Savienotajās Valstīs. Viņas darba specifika jau ilgāku laiku bija nudien kā tādam klīstošajam holandietim — te jābūt vienā, te pavisam citā pasaules malā, tādēļ sākotnēji par bāzes vietu bija izraudzīta Londona. Pašai tā likās ērtāk, arī vecāki, radi un draugi bija mierā, jo atšķirtība — vienas rokas stiepienā.
Taču liktenis lēma savu: būdama ASV, viņa satika savu turpmākās dzīves draugu — angli, kam dzimtas mājas Lielbritānijā, bet pieprasīts un labs darbs Amerikā. Nesen instagramā, kur sekojam līdzi mūsu jaukās meitenes gaitām pasaules plašajos ceļos, parādījās foto, kas vēsta: mēs gaidām bērniņu. Zvanu mammai, apsveicu ar meitas jaunumiem, bet reizē ar prieku viņas balsī saklausu arī skumjas: «Tas mums būs tāds gadu mijas brīnums! Ļoti gribētos būt pie meitas, kad tas notiks, bet... nereāli, jo kur Amerika un cik maksā tālais lidojums!»Nesen kādā intervijā, sarunājoties ar mūsu pusē populāru cilvēku, viņš cita starpā piebilda: «Vari apsveikt, esmu kļuvis vectētiņš!» Kad nu ar jauno statusu esmu no sirds apsveikusi, dzirdu: «Ir tikai viena sāpīte — mūsu mazbērniņš tomēr ir neaizsniedzami tālu — Austrālijā!
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv