Tapis hostelis uz fermas bāzes
Gados vecāki mazsalacieši un Vecates puses ļaudis «Pļaviņas» atpazīst kā lielu cūku fermu, kur reiz daudziem vietējiem bijušas darba vietas. Taču patiesība ir tāda, ka cūku ferma sabrukusi jau pirms pārdesmit gadiem, saglabājies vien īpašums, kas pirms dažiem gadiem pārdots rīdziniekiem, bet tagad teritorija Ķireles krastā ieguvusi jau pavisam citu nozīmi.
BAIBA IMBRATE un ANDREJS ŽUKOVS «Pļaviņās» soli pa solim veido atpūtas kompleksu īstā lauku vidē, kur plānots izmitināt gan ērtības mīlošākus, gan mazāk prasīgus tūristus.
«Pa nakti nosapņoju, kā būs vislabāk, un no rīta ķeros padarīt,» smējās Andrejs, kurš «Pļaviņas» nopircis, īsi pirms Latvijai pāri vēlās dižķibele.
«Tolaik vēl nebiju kopā ar Baibu, bet pats ļoti daudz strādāju, pa 15 stundām dienā, un nedēļas nogalēs bija jāmūk prom no Rīgas, lai varētu atpūsties. Apceļoju Latviju, nakšņoju dažādās viesu mājās. Jāatzīst, ka tad arī naudas netrūka, jo visapkārt tā bija, ja nodarbojās ar būvniecību. Braukāju un izdomāju, ka pa ceļam varbūt jāapskata arī tās lauku mājas, kuras pārdod. Tā uzgāju «Pļaviņas». Kad pakāpos kalna galā un redzēju, kādas te pļavas, upes līkums, koki, sapratu, ka šī ir vieta, kuru vēlos sev. Iegādājos, pāris gadus kopu, jo tā sauktais kultūrslānis ap bijušo fermu bija briesmīgs — lūžņi, atkritumi, stikla lauskas. Kad pāris gadu biju nocīnījies, joprojām nesaprotot, kas īsti ir mana dzīve, ko no tās vēlos, satiku Baibu,» tā savu stāstu par «Pļaviņām» un to, ka dzīvi arī brieduma gados var sagriezt kājām gaisā, izstāstīja Andrejs.
LABA JUŠANA. Tā par dzīvi laukos saka Andrejs Žukovs un Baiba Imbrate, samīļojot zirgus un kopā apdarot dažādus lauku darbus.
Jāņa Līgata foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv