ROBERTS TUŠA

No interneta dzīlēm ir uzpeldējusi ziņa par to, ka kāds baņķieris licis ekonomistiem aizdomāties, kādi ir vislielākie apdraudējumi ekonomikai.

Gadu projām iešana līdz šim bija ierasta ar  tumšo laiku izteikti pārvarošu gaišumu, kad svaigi uzsnidzis sniedziņš vai pat pamatīgas kupenas ne vien ārēs un ceļmalās, bet arī Valmieras skvēros, pamežos, sētmalēs un citur sedza un nosedza ne vienu vien vēl sakopt nepagūtu šmucēšanu. Šogad šādu ainiņu (ar vai bez vainiņām) piesegšanu ziema ir pamatīgi nokavējusi. Tādēļ varam pat labāk izvērtēt, kā un cik patiešām izteiksmīgi un zibīgi ziboši rotātais pilsētas centrs joprojām kontrastē ar dažu aizmirstībā atstātu pilsētas nostūri vai briksni, kuru kopumā arvien vairāk un interesantāk sakoptajā Valmierā jau paliek tik maz, ka zobgaļiem un nebūšanas atgādinošajiem šanas rakstītājiem tematu ar katru gadu kļūst arvien mazāk.

Bija laiki un tāda noteikšana, kad par katru laikrakstos vai citos masu medijos izskanējušu kritizēšanu pašvaldībām, valsts iestādēm un vēl citām sevi kaut cik augstu vērtējošām anštaltēm septiņu dienu laikā obligāti bija jāsniedz publiska skaidrošana, kas tiek, tiks vai tomēr netiks darīts trūkumu novēršanā...

Latvijas un Igaunijas pierobežā dzīvojošiem vēl prātā lielā satraukšanās, pat satrakošanās, kad Igaunijā tika pazemināts akcīzes nodoklis alkoholam  (reizē ar to arī cena par visu pirkumu). Sākās klaigāšana, ka  igauņi, kuriem pašiem nu krietnie padzērieni būs lētāki, nebrauks to pirkt pāri robežai. Bez igauņu alkohola naudas bankrotēšanas priekšā nonākšot pierobežas pašvaldības un pat valsts budžetā sākšoties pamatīga roba ieciršana. Tad nu sekoja mūsu valdības superātrais lēmums grādīgajiem padzērieniem arī Latvijā vēl akcīzes nodokļus pazemināt. Grūti vēl spriest par igauņu un somu tā sauktajiem alkohola tūristiem, bet nav ko liegties, ka valdības sasteigtais lēmums vispirms ir tīkams arī   ikvienam vietējam vidēji mērenas iedzeršanas mīļotājam. Rēķini, cik cītīgi gribi, bet, kad tu  kompānijā mēnesī vismaz desmit puslitrus iztukšo, tad brīdī pirms algas dienas, kad parasti naudas makā vairs tikpat kā nav, tagad pēdējais no 10 traukiem taču tiks  iedots  gluži par velti. (Rēķināšana par bezmaksas pudeli gan būs pareiza tikai tad, ja  pirms tam 9  lētākās būsi nopircis.)

Aizvadīti Latvijas simtgades svinēšanas pasākumi. Tos sagaidot, daudzviet bija pieteikta simt labu darbu izdarīšana, no kuriem vairums arī izdarījās. Var pat nojaust, ka daudziem simtgades slavinātājiem nu ir spēku krāšanas un atpūšanās laiks, lai viņu pēcteči sevi vēl izteiksmīgāk pieteiktu pēc nākamajiem simt gadiem. Iespējams, ka arī tikai tad būs visdziļākā vērtēšana, kas no pērn simtgadei veltītajiem darbiem ir labi un gudri darīti un kas ne gluži.

Pērn oktobrī Valmieras muzejā notika  Latvijas lokālās vēstures novadpētniecības lasījumi, un vairāki  no tiem bija arī par spokošanos.  Biežāk vai retāk, bet pietiekami regulāri spoki esot manīti, ar viņiem pat cilvēki ir tikušies un runājuši  ne tikai dažādās pilīs, bet arī tik itin skarbā vietā kā Liepājas karosta.  No lasījumos dzirdētā ar tīri valmierisku skaudību secināju, ka spoki ir, vismaz pa vienam ir jābūt katrā kaut cik cienījamā vietā, kuras vēsture gadu simtos.

Gaujas atzīšanu par Valmieras  galveno ielu vairs apšauba vien retais, varbūt tikai tāds, kurš  kopā ar pilsētu un šo upi kopš bērnības te nav audzis. Šaubīšanās nevar būt arī par to, ka gar ikkatru ielu, pa kuru notiek intensīva satiksme, jābūt arī ietvēm  vai vismaz takām gājējiem. Šajā ziņā arī Gauja savā būtībā atbilst dižas ielas prasībām: staigāšana gar to cauri visai pilsētai ir iespējama gar abiem krastiem. Dažviet gan taciņa  ir vien gājēju iemīdīta, bet daudzviet jau pamatīgi veidota un, kā starp Vanšu tiltu un Sajūtu parku, pat ar asfaltu klāta. Priecīga staigāšana, skriešana un satikšanās te ar laternām iegaismotā gājēju ceļā pat novembra krēslas vakaros  ir gan  skrējējiem, nūjotājiem, gan tikai svaigu gaisu ieelpot izgājušajiem.

Jau sen vismaz katram valmierietim  viena no gada vislielākajām šanām allž ir  bijusi rudens atnākšana. Katrs no tiem sevi tāds  piesaka ar ozolu, liepu, arī bērzu un pīlādžu zaļās rotas iekrāsošanu rudenīgos toņos, kurai nenovēršami seko arī lapu nokrišana, pašnobiršana vai visnoturīgāko noplūkšana ar stipru vējošanu.

Šķiršanās no kaut kā mīļa uz visiem laikiem ir sāpīga. Cilvēkiem tad mēdz teikt atvadu vārdus. Esmu lasījis arī zirgam, pat sunim uzrakstītu nekrologu. Šoreiz atvadīšanās vārdus gribu teikt diviem Valmierā Beātes un Andreja Upīša ielas stūrī  gadiem augušajiem, bet nu nozāģētajiem  bērziem. Viņus nogāza tajā pašā dienā, kad pirms Andreja Upīša ielas pārbūves dzīve izbeidzās vismaz 30 darbu zonā esošajām   liepiņām.  Pirms tam Valmieras pašvaldības Koku novērtēšanas komisija  bija secinājusi, ka lielākajai šo liepu daļai  pirms gadiem  gauži nepareizi galotnes nozāģētas. Tādēļ stumbros tieši  no galotnēm sākusies trupe, turklāt daudzas liepas bojātas arī  tīri mehāniski, jo  auga pārāk tuvu brauktuvei.

Karstā vai vēsā dienā katram ir sava veida atpūšanās. Vieniem tīkama ir ēnā pasēdēšana, citiem desu cepšana ugunskurā. Varētu vien priecājoties nopriecāties, ka gan vieniem, gan otriem nu arī Valmierā Gaujas krasta nostūrī pie Vanšu tilta ir izveidota lieliska atpūtas vieta. Te laikam gan Valmierā šobrīd ir vienīgā it kā oficiālā vieta, kur no akmeņiem izveidotos īpašos laukumos var pie Gaujas arī ugunskuru uzkurināt.

Satraukšanās par Gaujas Stāvo krastu nemitīgo graušanu valmieriešos atsākas vai ik  pavasari. Kad aizskrien aprīļa pali un aizdrāž brāzmainie vēji, nākas vien noskatīties, ka atkal un atkal kāda stāvāka smilšu krauja ir nobrukusi, vai arī, līdzi paņemot  pamatīgu krasta daļu, nogāzušās pietiekami staltas, ar stiegrotām saknēm līdz pat savai pēdējai dienai krastu nosargāt cerējušās priedes. To priežu, par kurām skaisto dzejoli reiz sacerēja Rieteklis un dziedam  valmieriešu sirds dziesmā  «Še, kur līgo priežu meži», Stāvajos krastos jau vairs vai veselu gadu simtu nav.

Par spīti klimata sašūpošanai martā pūpolu plaukšana un gājputnu klaigāšana sola, ka pavasara atnākšana  ir nenovēršama. Paredzams, ka bērzu, liepu un ievu pumpuru atvēršanās (vai  spridzināšana) šogad notiks pat vienā siltā nedēļā. Vajadzīgs vien spirgts un spēcīgs pavasara lietus, kas arī vienīgais var pamatīgi izskalot ielas un vēl kaut cik paglābt daudzu Valmieras  koku saknes no pārmērīgās iesālīšanas ziemā.

Aiziet gads, kurā, sākot ar Saeimas deputātiem un beidzot ar dzimtsarakstu nodaļu vadītājiem, bija arī liela satraukšanās par demogrāfisko problēmu risināšanu un šajā sakarā arī par ģimenes saišu stiprināšanu. Kamēr zinātnisku skaidrojumu par arvien vairāk ģimenēm, kas šīs saites vispār nesasien vai arī pārāk ātri tās vaļā raisa, atļaujos apgalvot, ka vismaz Valmierā ģimeņu nestabilitātei pamatā ir jaunlaulāto uz tiltiem piekarināto slēdzeņu  aizliegšana.

Reizē  ar Gaujas tecēšanu  un nesteidzīgo savas gultnes mainīšanu Valmierā kopš laiku laikiem līdz absolūtai pareizībai nav izdevies atrisināt upes krasta sakārtošanu. Šovasar pie dabas krūts brīvo laiku pavadīt mīlošajiem tāda neliela priecāšanās radās, kad tika saposts, pārsteidzoši skaists iekārtots krasta stūris starp Vanšu tiltu un Kazu krācēm.

Par  plostošanu un koku pludināšanu Gaujā mūsdienās vairs vien reizēs, kad jāatrod kaut vai kāds iemesls jaunu svētku izgudrošanai, atceras. Bet bija laiki, kad tā  arī daudziem valmieriešiem bija pamatīga padarīšana. It sevišķi, kad kopā nesasaitēti baļķēni  pa upi cauri Valmierai  uz leju tika pludināti.

Kad 3. jūnija  pašvaldību vēlēšanām deputātu kandidātu pieteikšana ir noslēgusies, nu arī vēlētāji  uzsāk  sarakstu caurskatīšanu. Pati pirmā interese ir par to, kuri no Valmieras domes krēslos jau  sēdošajiem ir izteikuši  vēlēšanos turpināt sēdēšanu arī nākamajos četros gados. Pēc tam jau var vērtēt dažu kandidātu pārsēšanos  startēšanai  šķietami cerīgākas partijas listē nekā iepriekš, vai arī gluži jauna politiska spēka (var gan izrādīties, ka nespēka) pieteikšanu.

Kad gaisā jau jūtams pavasaris, arvien trauksmaināk pukst sirdis arī tiem jaunuļiem un jaunavām, kas Jaungada naktī Valmieras centrā, šampānieša šaušanas brīdī ir sapazinušies un nu jau par mūža kopā dzīvošanu domā. Jāsāk vedēju uzrunāšana, kāzu laika un vietas izraudzīšana un dažādu rituālu pārdomāšana.

Gados, kad pati daba gādā par siltu dzīvošanu ziemā, arī valmieriešiem mazinās rūpes par kurināmā sagādāšanu vēl dažās mājās palikušajās ar malku kurināmajās krāsnīs.

Starp daudzām un dažādām baidīšanām pirms neilga laika interneta portālos un dažādos  ziņu kanālos parādījās vēstīšana, ka  arī Valmierā nu ir uzradušies ubagi, kas mācoties virsū lieliem un maziem, vairāk gan vīriešiem nekā sievietēm, vēl vairāk tiem, no kuriem ir cerība kaut ko dabūt, nekā tiem,  par kuriem jau pa gabalu redzams, ka pašiem gandrīz nekā nav.

Pieļauju, ka vēlā rudens novakarā kādas privātmājas īpašnieks Valmierā vai tās apkaimē būs saaicinājis viesus  šampanieša dzeršanai, izrādot savu jauno, no šūnakmeņiem veidoto kamīnzāli vai  pagalma stūri. Tādā brīdī, šampanietim putojot,  nez vai kādam  pat ienāks prātā uzjautāt: kur saimnieks tik izteiksmīgi dekoratīvu būvmateriālu ir dabūjis?