1956. gadā, kad man bija trīspadsmit, mēs ar māti un māsu atgriezāmies no Sibīrijas, un par radiem nezināju gandrīz neko: viņi bija izklīduši visa pasaulē. Māte bieži stāstīja par savām četrām vecākajām māsām, diviem jaunākajiem brāļiem, savu tēvu un māti, 28 māsīcām un brālēniem. Man visi tie vārdi juka kopā, un nolēmu uzzīmēt plāniņu. Lapas vidū vienu zem otra pierakstīju visus septiņus bērnus, kreisajā pusē viņu tēvu un māti. Tas bija mana ciltskoka sākums. To paplašināju, aptaujāju radus. Pierakstīju mātes, tēva un radu atmiņas, no 1984. gada pierakstu dienas notikumus, katrai veltot tikai rindiņu, mēnesim lapaspusi.