Dzīvesstils

Šoreiz «Sirdsāķīši» ir ciemos pie ILZES, AIVARA un KARLO ĶIRĶEĻIEM viņu skaistajā mājā Valmiermuižā. Laikam gan jāpiebilst, ka Karlo Ķirķelis ir amerikāņu akitas šķirnes suns un īstens ģimenes loceklis, kā tam arī jābūt pie cilvēkiem...

VOLFGANGA VINTERA audzēkņi viņu sauc par Volfu vai Volfiņu. Kādreizējais valmierietis lielāko daļu mūža palicis uzticīgs Austrumu cīņu mākslām un jau daudzus gadus tieši caur cīņu kā lieliem, tā maziem māca līdzsvaru starp iekšējo agresiju un apzināto harmoniju. 

«Mums gandrīz piecus gadus bija faraonu šķirnes sunīte Nefertiti jeb Titī.

Suņi ir sociāli dzīvnieki, un viņu uzvedībā bieži redzama vēlme izprast savu vietu ģimenē jeb «barā».

Par saviem – bijušajiem un esošajiem – četrkājainajiem ģimenes locekļiem kafejnīcas «Tobiass» īpašnieks IVARS UPENIEKS stāsta ar lielu, neviltotu mīlestību.

Pie DAIGAS LĀCES Valmierā dzīvo divi ievērības cienīgi Norvēģijas meža kaķi. Kaķene Fabianna Foxy Westnord*LV, kura nākusi no audzētavas Latvijā, ģimenē ienāca pirmā. 

«No bērnības man bijuši daudzi dzīvnieki, esmu dzīvnieku mīlētāja, – ja mājās varētu ielaist žirafi, arī to būtu paņēmusi.

Katrs cilvēks ir īpašs, ar savu izskatu, raksturu un īpašībām. To pašu var teikt arī par dzīvniekiem. 

Valmierā biju ievērojusi jaunu vīrieti ar suņiem (reiz ar vienu, nākamreiz ar citu), kuri, soli solī ejot līdzās saimniekam, uzmanīgi reaģēja uz katru viņa kustību.

2025. gada janvārī jau astoto gadu pēc kārtas ikviens var pieteikties dabai draudzīgas ēšanas izaicinājumam «Neapēd zemeslodi!», pavisam atsakoties vai ierobežojot dzīvnieku valsts produktu patēriņu un tā vietā priekšroku dodot augu valsts ēdieniem.

Ziņu par sunītes Fifas pazušanu un laimīgu atgriešanos pirms kāda laika pamanīju feisbukā. Kāds bijis viņas ceļš uz mājām? Stāsta Fifas saimniece no Dikļiem OLGA ZORĢE:

«Šo vārdu sunītim devis audzētājs. Jā, arī mēs ar vīru domājām, ka šāds vārds vairāk piestāv kaķim, tomēr to nenomainījām.

«Es neesmu ticīgais, bet esmu sapratis, ka mūs kāds vada no augšas, ir mūsu dzīves tūrisma aģents šajā saulē un ir noteicis mūsu ceļu ar grūtībām, laimi un arī tā skaistumu. Katram no mums piedzimstot tiek doti divi spārni – māte un tēvs. Kamēr viņi ir, mēs lidojam. Ir ļoti grūti lidot ar vienu spārnu, vēl jo vairāk – iet kājām...

«Elsiņu, tā savu sunīti saucam, pirms trim gadiem nopirku no audzētājas Anetes Kalpinovas. Ar domu iet uz izstādēm. Mums tolaik jau bija patversmes suns, ko atvedu no Cēsīm, viņš ģimenē ir vēl tagad.

Vasarā grilēšana ir viens no iecienītākajiem ēdiena gatavošanas veidiem, un pieredzējušiem grilētājiem viss ir skaidrs – ir savi iecienītākie rīki, metodes un receptes. Bet kā neapjukt plašajā grila piederumu klāstā, ja grilēšana ir jauns hobijs? Iesaka «Kesko Senukai Latvia» grilu eksperte Marta Treimane.

Par Kalniņu ģimenes ņufīti Cukuriņu «Sirdsāķīšos» rakstīju pirms pāris gadiem. Šīs šķirnes suņi, īpaši puikas, parasti izaug iespaidīgi lieli. Interesanti, kāds tagad izskatās mazais Cukuriņš? Par savu milzīti, ģimenē mīlēto Cukuru stāsta saimniece LINDA KALNIŅA. 

Valmierā, Leona Paegles jeb tagad Pāvila Rozīša ielā, IRITAS RAMATAS-LĀCES suņu frizētava no grāmatnīcas ēkas pagrabiņa Rīgas ielā, kur tā iepriekš darbojās, pārnāca pirms četriem gadiem. Lēmums no pilsētas centra aiziet uz nomaļāku vietu tika pieņemts, jo tur nebija iespēja ievilkt kondicionieri, kas īpaši noder vasarā. Arī telpas jaunajā adresē ir lielākas, ir ventilācija, un Irita joko, ka tagad savus četrkājainos klientus viņa beidzot tā pa īstam ieraudzījusi dienas gaismā. 

«Tolaik vēl dzīvojām dzīvoklī, kad abi vecākie bērni bija sadomājušies par kaķīti, pie tam kādu īpašāku. Tā mājās ienāca īsspalvainā persiete Pamela. 

Pieļauju, ka daudzi no mums bērnībā vai jau patstāvīgajā dzīvē lolojuši domu par SAVU kaķīti vai sunīti. Valmierietes AIGAS BALULES vēlēšanās piepildījās, kad viņa satika mazulīti MIU.

Tiklīdz iestājās ziema, mans seniors, runcītis Semjons, kurš jaukā laikā ļoti labprāt dzīvojas pa pagalmu un pašam vien zināmām vietām ārpus tā, no mājas nu iziet negribīgi un uz īsu brīdi. Aizdomājos, kur sniegputenī un spelgonī paliek kaķīši, kuriem nav ne māju, ne saimnieku, kas vienmēr raugās, lai bļodiņa būtu pilna? Vai ir kāds, kas arī par viņiem iedomājas?