Teātra tiešā balss

Valmieras teātrī nostrādātas  piecpadsmit sezonas.  Viņš zina, ko vēlas, pasaka, ko vēlas, un tas var patikt vai nepatikt, bet tiešā balss skan laba rezultāta dēļ. Aigars domā: ja vien aktieris uzdrīkstas, pārkāpj saviem ego, bailēm, tad, jā, dzīve ir un paliek teātris, bet teātrim ir potenciāls būt....

...kādam, Aigar, teātrim būt?

Teātrim ir potenciāls nebūt dzīvei. Dzīvē ļoti daudz cilvēks izliekas, dzīvē tas patiesums un godīgums ir ļoti mazs, bet teātrī ir tā iespējamība, ka ieraudzīsi godīgāku, labāku pasauli. Tā man liekas. 

Kāds būtu labs teātris? 

Ļoti individuāli. Viss ir atkarīgs no tavas dzīves pieredzes, saprašanas, kaut kādas salīdzināšanas. 

Un secīgi — kā nu kurš vērtējam. 

Varbūt nav svarīgi vērtēt. Ir svarīgi, vai teātris uzrunā, vai tas, ko redzu, ar mani kaut ko izdara vai neizdara, tas ir svarīgāk. 

Bet skatītājam — kāpēc iet uz teātri?  Kāda ir teātra nozīme, loma šodien?  

Tas pats iemesls, kāpēc vajag lasīt grāmatas, kāpēc vispār vajadzīga kultūra, kāpēc tu gribi ēst... Jā, es laikam nezinu, kāpēc vajag iet uz teātri, bet, ja negribi, lai ar tevi iekšēji kaut kas notiek, lai tu mainītos uz labu, lai būtu kaut kādā ziņā godīgāks, tad zināsi, ka nevajag iet, nevajag skatīties. 

Sanāk, ka teātra virsuzdevums, arī izrādes, tēla uzdevums būtu mainīt pasauli uz labu?

(domā) Skatītājs pats var  izdomāt, ar kādu uzdevumu viņš atnāks uz teātri, bet pats teātris vienkārši ir. 

2008. gadā kļuvāt par Valmieras teātra aktieri, un nevar teikt, ka maz būtu spēlēts.  

 Pietiekami, jā. 

AIGARS  APINIS sevi izaicina un reizē profesionāli iepriecina. «Tam kurbulim vienmēr ir jāstrādā,» viņš saka. Foto no personiskā arhīva