Teorētiski iespējamie draudi
Iepriekšējās nedēļas nogalē Polijas galvaspilsētā Varšavā notika Ziemeļatlantijas alianses jeb NATO samits, kura gaitā tika apstiprināta virkne iepriekš panāktu vienošanos, tostarp par četru starptautisku NATO bataljonu izvietošanu Baltijas valstīs un Polijā, kā arī alianses austrumu flanga pastiprināšanu. Protams, ar mērķi novērst Krievijas draudus.
Ja raugās no valsts drošības viedokļa, tad šāds lēmums neapšaubāmi ir vērtējams kā politisks panākums. Daudznacionālo bataljonu izvietošana, pat ja to militārā nozīme ir izteikti simboliska, vienlaikus ir apliecinājums tam, ka plaša mēroga militāra konflikta gadījumā tā dēvētie sabiedrotie nepametīs mūs likteņa varā, bet gan iesaistīsies konfliktā. Vispārējai eiforijai gan var piemest darvas karoti, piebilstot — tas ir apliecinājums arī tam, ka sabiedrotie šeit ir ieradušies uz palikšanu un neies projām arī tad, ja pēc viņu klātbūtnes vairs nebūs nekādas vajadzības un ja tā radīs vairāk problēmu, nekā sniegs ieguvumu. Patlaban tas gan nešķiet aktuāli un pat izklausās pēc ķecerības, tomēr pateikt, kāda būs starptautiskā situācija pēc desmit vai divdesmit gadiem, neviens neņemas. Tāpat pasaules praksē netrūkst piemēru, kad armijas bāzes kļūst par nopietnu šķērsli biznesa un ārvalstu investīciju ceļā, un mums atliek vienīgi cerēt, ka Latvija ar šādām problēmām nesaskarsies.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv