Tēva nams

- 22.Jūlijs, 2015
Valmierietis
Laikrakstā

Mājas. Māju sajūta. Manas mājas. Mūsu mājas. Dzimtās mājas. Daudz emociju, atmiņu, pārdzīvojumu un asociāciju daudziem Latvijas iedzīvotājiem izraisa šie vārdi. Jā, noteikti ir cilvēki, kuriem nav māju izjūtas, kuri auguši īrētās istabelēs, dzīvo daudzstāvu 602. vai 119.sērijas «strazdu būrīšos», pievarējuši eiroremontu un jūtas labi. Kāpēc gan saspringt par vietu, kurā nav dvēseles, nedzīvo mājas gariņš un kaimiņu vārdus nezinām gadiem ilgi? Es saprotu, pat pieņemu, ka svarīgs ir jumts virs galvas, laba satiksme un normāla īres nauda. Šoreiz stāsts ir par cilvēkiem, kuriem bija, ir vai būs mājas. Par mājām ar mūžīgi čīkstošiem vārtiņiem, pagalmu, lapeni, uzmācīgiem vīnogulājiem uz sienām un ģerānijām verandā. Stāsts ir par cilvēkiem, kuri ir saimnieki. Saimnieki savā zemītē, savās mājās, savā dzīvē. Vismaz tādi grib un cenšas būt.

Nav svarīgi, kādas mājas mums pieder un kur tās atrodas. Visticamāk mēs tās mīlam vai vismaz gribam iemīlēt. Tā ir vistuvākā un reālākā  mikropasaule, kuras valdnieki esam mēs paši. Mūsu mikropasaulē valda mūsu likumi, tikumi, tradīcijas un kārtība. Nav jēga pat pieminēt tos, kuriem nātres līdz palodzēm un traktora riepa puķu dobes apmales vietā. Ir jēga pieminēt tos, kuriem saimniekošana savās mājās ir dzīvesveids, hobijs, darbs, pārliecība un atbildība vienlaikus. Jāpiemin tos, kurus latvieši sauc par labiem saimniekiem.


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru