Tomēr kas vairāk par jaunvārdiem

Toreiz modernajiem politologiem (arī līdz diplomam neizstudējušiem – piemēram, man) šķiet pašsaprotami, ka varas zaru funkcijas vajag strikti norobežot. Likumdevējs pieņem likumus, izpildvara īsteno, tiesu vara gādā par to ievērošanu. 

Turklāt sakaru pieejamība nebeidza pārsteigt: taksofoni uz katra stūra, faksi un peidžeri, «internāts». Mobilie telefoni vispār jau bija vairs tikai ķieģeļa izmērā un smagumā… Kas varētu traucēt Saeimai savākties ārkārtas sēdēs un pašai pieņemt svarīgu likumu?

Ekspremjers Valdis Birkavs tajos laikos mēdza stāstīt, ka 81. pants esot labs iegansts brīvākās sarunās ar ārzemju politiķiem izraisīt par sevi interesi. Atlicis par valdības tiesībām vien garāmejot ieminēties, kad sarunu biedri pat ar zināmu skaudību sākuši izvaicāt: oho, vai patiešām jums kas tāds vēl konstitūcijā ir saglabājies?

  Diemžēl atteikšanās no 81. panta 2007. gada maijā nenotika plašas sabiedrības spiediena, partiju konstruktīvas diskusijas un likumziņu pamatotu argumentu rezultātā. Kaut, protams, tika uzsvērts, ka jaunās sakaru tehnoloģiskās iekārtas palīdz organizēt Saeimas darbu, tāpēc tik plašām valdības pilnvarām vairs nav attaisnojuma.  Tas bija simbolisks – turklāt pavisam izmisīgs – žests, ar ko pirms tam tik bramanīgais Aigars Kalvītis ar Tautas partiju un toreizējo koalīciju cerēja izsprukt no briestošās politiskās krīzes. Premjers, dzīvodams sava Saeimas vēlēšanu triumfa reibonī, un viņa kabinets parlamenta sesiju starplaikā pieņēma skandalozos grozījumus drošības likumā, kas, prasti izsakoties, ļautu radīt valdības slepenpoliciju.

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga panāca, ka dokuments tika nodots izvērtēšanai tautas nobalsošanā. Valdību glābjot no iespējamas krišanas, oponentu vērienīgajām dusmām tika upurēts «sliktais» 81. pants. Tikpat sekmīgi kāds palaidnis, cenšoties izsprukt no pē... (šķiet, šādi vairs rakstīt nedrīkst?) ...nepatikšanām par izsisto logu, varētu sagraizīt «vainīgo» futbolbumbu! 

Tagadējais valsts galva, no kura «piespēles» tagad ir uzsākusies diskusija par 81. panta reanimāciju, vienmēr ir bijis šīs Satversmes normas konsekvents atbalstītājs. (Pamatojums man gan nav īsti skaidrs.) Egils Levits uzstāja par tās saglabāšanu, spītīgi «ejot pret straumi», pat tajā brīdī, kad šo pantu no pamatlikuma izmeta. Skaidrs, ka viņš nepalaidīs garām iespēju, ko vīruss rokrokā ar «cilvēku no suņabūdas» radīja, izsitot no ierindas Saeimu. 

Drīz apritēs Levita prezidentūras pirmais gads. Sākotnējā jūsma plašā publikā ir rimusi, iestājoties pieradumam un prasīgumam: kas paveikts? Sākas ironizēšana par prezidenta valodniecisko jaunradi – kas zina, drīz sociālajos tīklos hipsteri sāks ņirgāties par «Misteru SalikteņGribu»... Bet te pats dodas rokās tik sensacionāls – un turklāt sirdij mīļš – jautājums, kas palīdzēs atstāt «pēdas vēsturē». Turklāt 81. pants var izrādīties noderīgs valdībai, pret kuru Levits attiecas ar tēvišķu gādību.

Prezidentam var veikties – abas opozīcijas partijas izsaka stingru atbalstu viņa vēlmei. Tām kopā jau ir 32 un vairāk mandātu, dodot pusi no Saeimas grozīšanai nepieciešamā 67 deputātu minimuma. Tie pārsver šai idejai naidīgo KPV LV frakciju un piesardzīgo Nacionālo apvienību. «Kremļa kangari» un «Lemberga sulaiņi» diez vai domā par likumvaras pilnvaru dalīšanu vai valdības darba efektivitāti – vien par iespēju izpatikt valsts galvam, cerot uz viņa pretimnākšanu citkārt.

Uzskatu, ka valdībai atjaunotā Latvijā vienmēr bijis pārāk daudz reālās varas. Tā padara Saeimu otršķirīgu un pakļauj to sev. Tāpēc nevajag MK dominēšanu vēl spēcināt ar Satversmes dotu varas rīku! Mani priecē, ka tiek veidota e-Saeima, lai ļautu veiksmīgāk turpināt likumu došanu (un ar to neizbēgami saistītos politiskos strīdus) cilvēkiem, kuriem – lai nu kādi viņi mums ir! – tauta uzticēja to darīt.