Uz kurieni bēgt latviešu tautai?
Arvien aktuālāks kļūst tā sau- camo bēgļu jautājums, un latviešu tautas pretestība jauniem uzspiestu imigrantu plūdiem ir pamatota, loģiska un saprotama.
Esam pārdzīvojuši 50 krievu okupācijas gadus. It kā esam pārvarējuši Maskavā tapušos centienus plānveidā pārkrievot latviešu tautu, pārpludinot mūsu zemi ar militāriem un civiliem okupantiem, kolonistiem. Tomēr, kā zināms, sekas pilnībā nav pārvarētas. Latvijas deokupācija un dekolonizācija nenotika, un Latvijā joprojām ir milzīga nepilsoņu un latviešu tautai un valstij nelojālu pilsoņu (lai atceramies kaut vai referendumā par krievu kā otras valsts valodas statusa noteikšanu Satversmē balsojušo milzīgo skaitu!) piektā kolonna.Briselē tapušā piespiedu imigrācijas plāna sakarā mana loģika ir šāda: ja vien kaut kas ir brīvprātīgs, tas nozīmē, ka mums ir tiesības arī pateikt nē. Ja mums nevis ļauj izvēlēties, bet uzspiež to, ko mēs nevēlamies un kas neatbilst latviešu tautas un valsts interesēm, tad mums ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums pretoties. Ja nepretojamies, pēc tam būs grūti apgalvot, ka mums to uzspieda. Labi zinām, cik grūti mums nācies cīnīties ar vēsturiski bēdīgi slavenā teiciena «es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās» sekām. Toreiz vajadzēja skaidri un gaiši pateikt: «Latvijai uzbrūk, aizstāviet Latviju!», nevis muldēt par «draudzīgās kaimiņvalsts karaspēka ienākšanu Latvijā». Arī tagad — ja mums uzbrūk, ja mums kaut ko nevēlamu uzspiež, tad ir jāpretojas, nevis jāmuld!