Uz pieres "patriots" nevienam nav rakstīts

Starp citu, tieši par tādu pasaules vēsturē nelielu laika sprīdi – neatkarīgās Latvijas laika, tam sekojošo okupāciju un atkal brīvās Latvijas mūžu – gribu plašāk aprunāties ar vīru, kurš ar īstu patriotisma misijas apziņu jau ilgāku laiku savā īpašumā krāj visa šī pieminētā laika, dažos gadījumos varbūt pat vēl senākas, laikmeta liecības. Esmu ciemos Valmieras novada Strenču apvienības Plāņu pagastā (netālu no Jaunklidža), kur mans sarunas biedrs ir – es tā atļaušos nosaukt Vadžu saimnieku – privāta Latvijas vēstures muzeja īpašnieks un nerimstošs krājumu papildinātājs GUNTIS ĶIGULIS.

Cik gadus tev jau šis muzejs Vadžos darbojas? Ar ko sāki, ar ko vari palepoties tagad?

Manuprāt, jau kādi septiņi vai astoņi gadi pagājuši, kopš vispār sāku kaut ko vākt, bet oficiāli šī vieta tika atklāta 2019. gada augustā. Tā visu laiku esmu kaut ko grabinājis šajā virzienā. Domāju, ka šodien Vadžos aplūkojamo dažādo lietu skaits noteikti ir pāri tūkstotim.

Kas, tavuprāt, ir patriotisms?

Tā ir smaga tēma, plaša, par kuru var runāt daudz un ilgi. Uz pieres nevienam patriots nav uzrakstīts, pēc skata patriotu nevar pazīt, bet kaut kā jau tas patriotisms iezīmējas. Ja varētu būt kaut kāda gradācija (smaida), tad pirmais nosacījums varētu būt – vai cilvēks piedalās vēlēšanās vai nepiedalās. Otrs, manuprāt, ļoti būtisks – vai viņš dzīvo un strādā Latvijā vai ārzemēs, tas arī tā vairāk uz to vilktu... Šajā sakarā esmu par saviem bērniem priecīgs, ka viņi visi ir Latvijā un tepat strādā. Pie patriotisma droši vien varētu pielikt arī kultūras devu klāt – kam interesē Latvijas kultūra kā tāda un kurš vairāk vai mazāk un cik aktīvi tur piedalās vai nepiedalās. Dzīvē jau mēdz gadīties smagi brīži, kā tagad tas jautājums par Ukrainu un taisnību pasaules virsū. Tas arī zināmā mērā izsaka – esam mēs patrioti vai neesam. Tas nekas, ka tur ukraiņi karo, ja mēs viņus atbalstām, tad droši vien mēs esam patrioti. Ja neatbalstām, tad ir diezgan švaki to mūsu patriotismu pierādīt. Vārdos un runās jau mēs varam daudz ko teikt, bet diemžēl tā ir... Varbūt ir vēl viena lieta. Parasti, ja es ar kādu cilvēku runāju, es mēģinu uztaustīt, vai viņš ir tāds, kurš tikai kritizē valdību, vai arī pats ir gatavs valsts, sabiedrības un beigu beigās arī pats savā labā darīt. Nevis tikai žēloties un gausties, ka valdība un visi citi ir slikti. Vēl man ļoti lielas pārdomas ir raisījušas mūsu armijas lietas. Ja šodien kāds domā, ka viņš var armijā neiet, lai iet citi, tad tur par patriotismu laikam atkrīt runāt.

Ar ko tu sāki sava muzeja veidošanu?

Es jau vēl esmu no tā vecuma, ka atceros, kā kolhoza laikā visu zemi apstrādāja ar zirdziņiem, tā bija reta parādība, ja no MTS (mašīnu un traktoru stacijas) atbrauca traktors palīgā bišķi kaut ko uzart vai apsēt. Pamatā jau vīri visu ar zirgiem darīja, cītīgi strādāja. Tā vēsture mums ir jāzina! Pirmie eksponāti man bija tie, kas mājās bija saglabājušies no veciem laikiem – kaut kas no vecām mēbelēm, no veciem rokas instrumentiem un darbarīkiem, arī dažāds lauksaimniecības inventārs, piemēram, arkls... Varbūt tā uzreiz pat nebija doma par muzeju, vienkārši aiz cieņas pret tēviem un vectēviem, kuri ar visu to ir darbojušies. Piemēram, tas pats vērpjamais ratiņš var būt ļoti dažādā izpildījumā. Viens būs ratiņš kā ratiņš, bet cits jau tā izstrādāts, nu, pilnīgi mākslas darbs!

Tas jau nenotika tāpat – uz sitienu. Gan jau kāds laiks pagāja, kamēr visu iekārtoji tā, lai varētu uz Vadžiem ekskursantus aicināt.

Sākumā man bija klētiņas piekrāmētas, tad uztaisīju ko angāram līdzīgu, ko daži mēdz dēvēt arī par siltumnīcu. Šī būve ar polikarbonātu apšūta, ar desmitnieku, nevis sešus milimetrus biezu kā siltumnīcām. Pēc tam vēl šķūni uzcēlu, kur arī kaut ko noglabāt... Katru gadu kaut ko lēnām čibinu klāt. Arī eksponāti nāk klāt, tostarp tādas interesantas lietas, par kurām īsti neviens nezina pateikt, kam tās domātas.

Kaut kur nesen lasīju, ka tu esi dzīvs pierādījums tam, ka aizraušanās ar pagātni var sniegt ne tikai prieku, bet arī dziļu izpratni par mūsu identitāti... Saki, vai tā ir taisnība?

Es jau pieminēju, ka esam piedzīvojuši dažādus laikus. Kā tik nav bijis un kādām grūtībām mūsu senčiem nav nācies iziet cauri! Kaut vai tā pati karošana ar krievu... Ja mēs šodien uzskatām, ka slikti dzīvojam, mēs esam tālu no tā, lai teiktu, ka slikti. Jo Latvijā taču bijuši tādi laiki, ko īsti nemīl atcerēties, jo tā tāda nepatīkama vēsture. Jā, esam miruši badā; ja divi bērni ģimenē jau nomiruši un tūlīt trešais nomirs badā, tad skaidrs, ka māte no mirušā vēl dzīvo baro... Par to šodien grūti runāt. Tāpēc, ja šodien nevaram ukraiņiem kādu piečuku noziedot, tad to tā grūti apzināties...

Tava kolekcija ir iespaidīga, taču arī gadi pašam nāk klāt (staltajam sirmajam vīram plecos jau 77)... Kā tev sokas ar savas kolekcionāra un muzeja saimnieka pieredzes nodošanu? Vai jaunajiem, kuri te ierodas, ir redzēta arī kāda nopietnāka interese par visu te ieraugāmo, aptaustāmo, bieži pat reāli darbināmo mantu sūtību mūsu valsts tālākajā vēstures ritumā?

Tur man ir divējādas domas. Neteikšu, ka jaunajiem nav intereses. Interese ir. Bet cik no viņiem gribēs darboties tālāk, to es nevaru apgalvot, ka tā būs. Es jau ļoti ceru uz savu meitu Montu, kurai esmu savu saimniecību nodevis. Viņa gan darbojas informācijas tehnoloģiju jomā. Es visiem saviem bērniem esmu palīdzējis tikt pie izglītības, vēl pēc tam nedaudz kaut ko, bet tālāk jau katram jāķepurojas, jādomā. Jo bieži vien ir tā – kuriem ir iedots par daudz, tur galā iznāk nevis labāk, bet sliktāk. Man ir arī otra bēda, jo mana sirdslieta ir bites. Arī ar tiem kukainīšiem nevienam tā īsti darboties prāts nenesas. Man ir ap 40 bišu saimes, esmu šajā jomā arī daudz iegājis, strādāju ne tikai ar medu, bet arī ar bišu māšu un tranu pieniņu, veselības produktus gatavoju.

Zinu, ka arī savu ģimeni iesaisti projektos, kuri palīdz atjaunot un saglabāt senlietas. Varbūt mini kādu interesantu piemēru no šī dzimtas kopdarba?

Nekā liela, ko teikt, man nav. Jā, dēls Gints man ir palīdzējis tehniskajās lietās. Viņam pašam arī ir hobijs, Gintam ir visi Rīgas motorūpnīcā Sarkanā Zvaigzne ražotie mopēdi – gaujiņas un visi citi tie plirkšķi. Pilna kolekcija! Viņš tos vāc, atjauno un ķimerē...

Katrai te pie tevis redzamajai lietai taču ir savs stāsts, kuru tu vairāk vai mazāk tomēr vislabāk zini pats. Vai tu veic arī kādus pierakstus, tā teikt, mēģini veidot arī muzeja eksponātu klasifikatoru?

Godīgi sakot, pie tik nopietna darba es vēl neesmu pieķēries, lai būtu tā, kā muzejā vajadzētu būt, ka viss saklasificēts. Tomēr šo to mēģinu... Piemēram, tepat kaimiņos man ir tāds Imants Ziediņš, mežinieks, kurš savulaik aktīvs bija vispirms motosportā, pēc tam autosportā. Man ekspozīcijā ir viņa motorlaiva, motors, kā arī apraksts, kā viņš pie tā motora ticis un ko darījis.

Tagad par tavas ekspozīcijas odziņām... Vai vari nosaukt trīs, tavuprāt, pašus vērtīgākos – ne naudā, bet ar stāstu – eksponātus?

Viena lieta, par ko es apmeklētājiem stāstu, ka tā ir pirmā kuļmašīna aiz spriguļa – no Vācijas nākusi ar zirgiem griežama kuļmašīna. Ļoti vienkārša, ir tur kuļkurvis, no kā it kā izkuļ ārā, tur nāk kopā salmi ar graudiem uz vienkāršu koka restīti, kurai graudi izbirst cauri, bet salmi paliek. Vēl interesants stāsts par Rīgas porcelāna rūpnīcā gatavotiem pusdienu traukiem. 1997. gadā rūpnīcai bija 100 gadu jubileja, tai par godu tika uztaisīts šis trauku komplekts, kuru vēl šodien varētu likt galdā, kur tas ļoti solīdi izskatītos. No rūpnīcā tolaik ikdienā ražotiem traukiem šie, kas manā kolekcijā, atšķiras kā diena pret nakti. Varbūt vēl arī amatnieku taisīta kukurūzas sējmašīna, par kuru parasti neviens nevar pateikt, kas tas ir un kā darbojas.

Gan jau arī tu nebūt vēl neuzskati Vadžu muzeja ekspozīciju par pašu pilnību. Varbūt nosauksi kādu eksponātu no Latvijā pieejamiem un tev zināmiem, kuru vēl ļoti gribētos iegūt, kura, tavuprāt, šeit vēl pietrūkst? Vecie, kam šīs relikvijas bija un vēl ir, kuri zina to vērtību, pamazām aiziet Mūžībā, bet jaunajiem bieži vien šie, viņuprāt, vecie krāmi šķiet derīgi vien lūžņiem vai ugunskuram...

Jā, tā diemžēl ir. Es jau būtu par daudzām lietām priecīgs, īpaši par lielām mantām, bet tās reti kur ir saglabājušās. Piemēram, kuļmašīna Imanta, kāds no dampjiem... Kad es vēl puika biju, te lejā pie Vijas bija gateris, ko ar dampi grieza, jo elektrības jau nebija. Tas pats dampis rudeņos graudus kūla, grieza kuļmašīnu. Dampis nebija pašgājējs, to pārvilka ar zirgiem. Jā, dampis, manuprāt, būtu ļoti vērtīgs eksponāts.

Tavs, neapšaubāma Latvijas patriota, novēlējums mums visiem šajos visai sarežģītajos laikos...

Izturību, pacietību un izdarīt visu, kas ir mūsu spēkos, lai savu Latviju aizstāvētu!

SAVUS SENČUS UN LAIKMETU PAZĪST. Guntis Ķigulis savā siltumnīcā pie planšetes, uz kuras ne tikai Ķiguļu dzimtas koks parādīts, bet labajā sānā arī īsa pieminēto personu dzīves laika vēsturisko aktualitāšu hronika, kurā pirmais ieraksts datēts ar 1681. gadu un zviedru ienākšanu Latvijā.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.Par projekta «Vidzemnieka kods» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2024.LV/RMA/1.6.1/007