Uz viena viļņa
Ir trešdienas vakars, un uz kārtējo mēģinājumu Viesturskolā pulcējas bigbends Valmieras puikas, kura pirmā publiskā uzstāšanās Gunāra Geduševa vadībā notika pirms gadsimta ceturkšņa Valmieras 5. vidusskolas zālē Senās (tagad — Ziemas) mūzikas festivāla koncertā. No toreizējā sastāva orķestrī joprojām muzicē trīs nopietni vīri — pats Gunārs, trombonists Māris Žugs un saksofonists Jānis Jansons. Kas no šiem gadiem visspilgtāk palicis atmiņā? — ar šādu jautājumu vērsos pie kolektīva jauneklīgajiem veterāniem.
Māris: «Visjaukākie bija regulārie braucieni uz vīna svētkiem Besighaimā Vācijas dienvidos netālu no Štutgartes kopā ar deju kolektīvu Agrā rūsa. Tie bija ļoti saliedējoši pasākumi, ko gribētos kādreiz atkārtot. Mūsu uzņemšanu, uzstāšanos un dzīvošanu ģimenēs organizēja Gunāra draugs, nu jau nelaiķis, kas savulaik bija karojis Latvijā, — viņš reizi divos gados rīkoja vīna svētkus, kuros bijām gaidīti ciemiņi. Jautrība sita augstu vilni, daži vācieši mūsu uzstāšanās laikā tā iekarsa, ka kāpa uz galdiem. Katru reizi jau kaut kas notiek, parasti ar bohēmu saistīts, un, godīgi sakot, šie piedzīvojumi ir pats galvenais, kas mani šeit piesaista.»
Kā jūties starp jaunajiem?
«Zini, kopā spēlējot, paši jūtamies jaunāki — vienkārši super! Neesam jau nekādi monstri profesionāļi, muzicējot dzīvajā, gadās arī pa intonatīvai neprecizitātei, bet tas pieder pie lietas. Mēs spēlējam tāpēc, ka mums patīk, uz mēģinājumiem no visām malām ierodamies savās mašīnās, neprasot, lai kāds ko maksātu vai segtu ceļa izdevumus. Pēdējā laikā esam bieži ciemiņi Igaunijā, protams, laiku pa laikam mūs atsēdina profesionālie bigbendi, ar ko kopā uzstājamies, bet, spēlējot kopā ar Valgu, atkal mēs jūtamies spēcīgāki, tā ka grūti pateikt, kas labāk — būt profesionālim un spēlēt ļoti labi vai gūt kaifu no tā, ka spēlē, bet — kā sanāk, tā sanāk, jo nevar jau visu laiku veltīt mūzikai, jāiztiek ar to, cik var.»
Tu jau vēl paralēli spēlē Cēsu orķestrī...
«Cēsīs esmu tikai viesmākslinieks, tad, kad tur ir kāds īsums, Māris (Buholcs) mani uzaicina. Kādreiz biju kādās divās trešdaļās pasākumu, bet šobrīd labi ja vienā ceturtdaļā — skatēs un atbildīgākos koncertos, kur vajag piecementēt apakšu. Mēs ar Māri pa abiem nopirkām bastrombonu, bigbendā es spēlēju pirmo balsi un viņš ceturto, savukārt Cēsīs esam mainītās lomās — tā nu mēs niekojamies. Māris ir ļoti aktīvs, un Cēsu orķestris bez viņa nebūtu atdzimis.»
AIVARS RADZIŅŠ trompešu un trombonu grupas priekšplānā. Jāņa Līgata foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv