Uzticieties ārstam, nevis internetam!
Onkoloģiskās saslimšanas Latvijā, tām kļūstot par valdības prioritāti veselības aprūpē, izraisa politizētus strīdus un interešu sadursmes. Piemēram, Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis teju vai katrā medijā brīdina veselības ministri no viņai izliktām farmācijas lobija lamatām — visu onkoloģijai atvēlēto naudu nedrīkstot izlietot tikai centralizētai medikamentu iepirkšanai.
Par vēža ārstēšanu savs ciets viedoklis ir gan anesteziologiem un neiroķirurgiem, gan Saeimas deputātiem un «veselīga dzīvesveida blogeriem»… Taču kāds skats uz problēmu — un ap to sacelto jezgu — paveras no praktizējoša onkologa kabineta? Vidzemes slimnīcā dakteri TIJU ZAĻKALNI īpaši «Liesmai» izvaicāja Dainis Lemešonoks.
Onkoloģiskās slimības jau ir skārušas daudzas ģimenes Latvijā. Vai tas, tēlaini izsakoties, nav izvērsies sava veida epidēmijā?
— Šāda iespaida radīšanā lielu lomu nospēlē diagnostikas iespējas — tās kļūst arvien efektīvākas, tādēļ arī onkoloģiskās saslimšanas tagad atklāj biežāk. Arī pacienti paši daudz lasa un zina, agrāk vēršas pie ārsta. Tomēr tieši to pašu var teikt arī par sirds un asinsvadu slimībām. Tagad tā vien šķiet, ka visapkārt ir cilvēki ar paaugstinātu asinsspiedienu vai holesterīna līmeni, infarktu vai insultu pārcietušie, asinsvadu problēmu skartie. Pacientu mirstības ziņā onkoloģiskās diagnozes joprojām ir «tikai» otrajā vietā pēc sirds un asinsvadu saslimšanām.
Arvien biežāk lasām, ka cilvēki vāc ziedojumus vēža ārstēšanai. Tātad arī onkoloģijā valda medicīnas progresa traģiskā problēma: ārstniecības metodes un zāles kļūst efektīvākas, bet arī dārgākas? «Maksā vai mirsti»?
— Šāda ietekme ir jūtama, tomēr onkoloģijā medikamenti nekad nav bijuši lēti. Tāpat arī ārstēšanās — staru terapija vai plašas ķirurģiskās operācijas, izgriežot no ķermeņa visu audzēja skarto.
Turklāt pēdējos gados vairs nerodas daudzi jauni onkoloģiskie ķīmijpreparāti, jo tie ir toksiski, nomācoši iedarbojas uz organismu, asinsradi, kaulu smadzenēm. Arvien vairāk tiek pētīti bioloģiskie medikamenti, kam šādu blakus parādību nav. Tā ir precīza terapija, kas izmaina audzēja šūnu, tās kodolu, kas izjūk un izšķīst.
Tomēr pētījumi vēl turpinās, tāpēc bioloģiskos preparātus valsts vēl nekompensē. Onkoloģiskajiem pacientiem gan ir iespēja konsultēties Rīgā ārstu konsīlijā, lai vērstos ar lūgumu Veselības ministrijā, ka šādai diagnozei ir nepieciešams noteikts biomedikaments, tāds, kas iznīdē noteikta audzēja šūnas. Tāpēc arī rodas vajadzība lūgt ziedojumus, jo šāda terapija ir ļoti dārga.
Es baidos, ka daudzi, to uzzinot, tūlīt vēlēsies pieprasīt biomedikamentus sev vai slimajiem radiniekiem. Diemžēl cilvēki izlasa un notic: ja nekas cits neiedarbojas, tad šis mums noteikti līdzēs. Vienkārši tāpat mesties virsū vēzim ar neizpētītu medikamentu nav prāta darbs — jo tas varbūt pat rada pretēju efektu. Ir svarīgi zināt ne tikai to, kā medikaments iedarbojas uz audzēja šūnām, bet arī tā iespaidu uz organismu vispār, uz imunitāti, asinsradi, kuņģi un zarnu traktu.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv