Uzvarētāju atbildība
No visām pusēm skan aicinājumi «celties, iet...». Katrs, kurš jūtas esam kaut cik sabiedriski nozīmīgs, steidz demonstrēt patriotisko stāju, aģitējot par to, kas tāpat šķiet pašsaprotams. Tomēr saceltā kņada nevar noslāpēt sabiedrībai svarīgāko jautājumu: ko darīsim pēc tam, kad apklusīs uzvaras gaviles?
Visi balamutes kļūst lieli varoņi, ja droši zina, ka cīņai, uz kuru viņi tik braši aicina, ir jau garantēts rezultāts. Ja tajā būtu minimāls risks kaut ko zaudēt, tad mūsu mudinātāju koris, ticiet man, izrādītos stipri šķidrāks. Protams, tad tas skanētu arī patiesāk. Piemēram, ja no kādas mājas Kalpaka bulvāra un Antonijas ielas stūrī tiktu doti nediplomātiski mājieni, ka aģitēšana pret divvalodību varētu tikt uzskatīta par kaimiņu nācijai nedraudzīgu žestu, izdarot attiecīgus secinājumus kaut vai par vīzu (ne)piešķiršanu. Es nevaru nopietni uztvert sacenšanos par to, kurš skaļāk izkliegs «Visi uz referendumu!» Īpaši pēc tam, kad «iet un parādīt krieviem» sabiedrību mudināja kādas valdības partijas aktīvists, kuru vēl rudenī es kāda biznesa seminārā dzirdēju kuļam tukšus salmus: riebīgajos rietumos mums, latviešiem, ar savu preci neesot ko meklēt, tur mūs neviens negaida un nesaprot, bet toties ar krieviem mums vienojot kopēja mentalitāte, kopīga pagātne... Labi tādam cilvēkam – gramofonam, viņš vienmēr protas atskaņot attiecīgā brīdī populāru meldiņu.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv