Vai talants un veiksme ir nosodāmi?
Kopš svētdienas pēcpusdienas nācijai ir atkal jauns iemesls lepnumam par savu tautieti – septiņcīņniece Laura Ikauniece-Admidiņa tālajā Pekinā izcīnījusi bronzas godalgu pasaules čempionātā vieglatlētikā. Tagad visās atsauksmēs lasām sajūsmīgus kāda malacīte!, mēs ar tevi lepojamies! un tādā garā, kaut gan pēc pirmās sacensību dienas, kuru Laura noslēdza necilajā 13. vietā, vairums komentētāju atļāvās sportisti bargi kritizēt. Tipiskā latviešu manierē – kamēr neiet, tikmēr noliekam, tiklīdz paveicas, tā slavējam.
Līdzīgi kā ar mūsu skatuves māksliniekiem un viņu attiecībām ar Krievijas auditoriju: ja Intars Busulis uzvar Jaunajā vilnī – nacionālais varonis un tautas lepnums, ja piedalās Krievijas TV šovā – naudaskārs nelietis un valsts nodevējs; ja Prāta vētra uzstājas Krievijā, bet atsakās no tūres koncerta Latgalē – viennozīmīgi pārdevušies militāristiem. Protams, var diskutēt, vai Prāta vētrai Valmierā vajadzēja izpildīt Na zare (Rītausmā) un Skoļzskile uļici (Slidenās ielas), kas Soču olimpisko spēļu kultūras programmā iederējās krietni labāk nekā Pauku priedēs, taču publikas reakcija liecināja, ka arī šie hīti bijuši gaidīti.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv