Vajag mēģināt saprast
Kas ir lielākais, ar ko vari lepoties?Skatoties, kurā jomā… Ja par vēsturi, tad — esmu sagatavojis publicēšanai Visvalža Lāča “Latviešu tautas un zemes vēsturi”divos sējumos. Tā tapa ilgā procesā, iespējams, tādēļ kaut kāda kļūda varbūt palikusi neizķerta, tomēr kopējais ieguvums, manuprāt, no tā ir liels. Un, protams, Historia.lv ne mazāk. Mans projekts no A līdz Z ir Voldemāra Dāvida Baloža brošūras “Jumeras leja un viņas ievērojamas vietas”atkārtots izdevums ar attēlu pielikumu un komentāriem.
Par Beverīnas atrašanos ir vesrsijas, bet trūkst pierādījumu, saka portāla Historia.lv veidotājs un redaktors VALTERS GRĪVIŅŠ, novadpētnieks ar vēsturnieka tvērienu un izziņas prasmi. Ārijas Romanovskas foto
Interese par vēsturi nāk no bērnības, ģimenes, skolas vai — vienkārši ir, un viss?Sākās bērnībā — ar grāmatām un cilvēkiem, kam šīs grāmatas bija. Tēvs mēdza apraudzīt attālu radinieku skolotāju Ulpi vecumdienās un ņēma mani līdzi. Ulpes māja bija tāds kā iekonservējies Latvijas brīvvalsts laiks — ar grāmatām, mēbelēm… Vēlāk tāpat gājām pie Laimoņa Liepnieka, kad viņš dzīvoja Valtera namiņā. Interese radās no tās vides, kurā bija vēsture, grāmatas par vēsturi un mākslu, milzīgie atlanti, baznīcas grāmatas… Mani neviens necentās veidot par vēsturnieku, es pats paņēmu no tās vides, kas apkārt.Kas bija pirmās grāmatas, ko lasīji šai sakarā?Pati pirmā, ko atceros, — Gaja Jūlija Cēzara “Gallu karš”, tā mājās bija. Lasīt iemācījos vēl pirms skolas, kādos piecos gados, tāpēc no satura diezko daudz neatceros. Tieši lokālajai vēsturei mani pievērsa tā pati Voldemāra Baloža “Jumeras leja”, viens no ievērojamākajiem darbiem, ko novadpētnieki vēl līdz šim nekādi nevar apiet, kaut vai tās pašas Beverīnas sakarā. Vēlāk nāca Grīna “Pasaules vēsture”, jau pie Ulpes redzēta, sērijas “Apvārsnis” un “Stāsti par vēsturi”. Tev ir savs viedoklis par Beverīnu?Skaidri ir tikai uzskati par to, kur tā varētu būt bijusi — Valmierā, Pekas kalnā, Trikātā, Raunā; par Celīškalnu Vijciemā gan nav nopietni. Ir vairāk vai mazāk ticamas versijas, taču trūkst faktu, pierādījumu. Tomēr tas ir labs jautājums, jo rosina interesi, pētīšanu, piesaisti vēsturei. Kāds var kļūt par arheologu vai vēsturnieku tieši tādēļ, ka bērnībā interesējies par Beverīnu un tādām lietām. Izglītošanās laiks — kā sākās un acīmredzot turpinās? Kocēnu skolā mācījos padomju laikā, novadpētniecībā mani interesēja vienīgi vecas bildes un Kauguru nemieri, kas vēl ietilpa sociālismā atļautās vēstures rāmjos…Varoņos mācījos atmodas laikā, tad bija interesanti: viena skolotāja vēl pēc vecajām programmām, otra pēc jaunajām. Universitātē vēsturniekos tiku līdz pēdējam kursam, un tad man radās dilemma: iegūt bakalauru vai pabeigt māju. Paņēmu akadēmisko gadu, un tā arī oficiālā izglītība beidzās…Taču apstājies neesmu līdz šim laikam, ja tu intensīvi ar savu lietu nodarbojies, tas nav iespējams. Pamatintereses nemainās, bet, ja ir kāds projekts vai darbs, pievēršos vairāk, piemēram, arheoloģijai.Izziņas avoti? Tie paši, kas visiem: rakstiskie un lietiskie, dokumenti, literatūra, pārējie iespieddarbi. Vēsture bija vienīgā aizraušanās vai ir/bija arī citas?Vektors ir viens, vēsture, paralēli arī izdevējdarbība. Piemēram, to pašu “Jumeras leju”esmu pats arī salicis, maketējis — līdz gatavam iepakojumam. Interešu loks vēsturē. Patiesībā mani interesē viss, atkarībā no konteksta, lielākā interese ir par arheoloģiju un etnogrāfiju, par pieminekļu apzināšanu un aizsardzību. Piemēram, šovasar, ekspedīcijā apsekojot vecsaimniecības Brantu pagastā, atklājām, ka pie “Āšķipiem” krūmos ieaug vērtīga, savdabīga klēts, to vajadzētu atsegt, Brīvdabas muzejs arī ieinteresējās, 5. novembrī plānojam talku.Kas ir “mēs”?Šinī kontekstā — Historia.lv veidotāji un tuvākie sadarbības partneri. Mēs ar kolēģi un draugu Vilni Strodu, ar Gintu Ērgli, kurš veido portāla programmatisko daļu, ar Gaujas fondu — vēsturnieku Edgaru Žīguru, Vecpiebalgas Vēveru ciema ekspozīcijas vadītāju, Uldi Punkstiņu, vēl citiem.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv