Valmierietis — «Vēsturiskā Hanzas tirgus» pašā centrā
Nesen Cēsu pils dārzā notika kārtējais «Vēsturiskais Hanzas tirgus». Viduslaikos šis tirgus bija viena no centrālajām vietām, kur sabrauca dažādu tautību tirgotāji, līdzi atvedot preces un jaunumus no visas Eiropas. Šogad Cēsu pils dārzā viduslaikiem atbilstošas preces tirgoja vairāk nekā 40 amatnieki un mājražotāji. Daļa no viņiem arī pie viena turpat demonstrēja savas aroda prasmes, piemēram, greba koku, pina klūgas, gatavoja zāļu paklājus. Vairums tirgotāju bija apģērbušies etniskos tērpos un rotājušies viduslaikiem atbilstošām rotām. Viens no viņiem — valmierietis, podnieks - keramiķis GATIS DZĒRVE.
Goda vietā — Pēterdienas cepiens
Gati «Vēsturiskajā Hanzas tirgū» nevarēja nepamanīt, jo viņš ar saviem svēpētajiem podiem, šķīvjiem un krūzēm, tērpies jaunā, speciāli šim tirgum Valmierā pie šuvējmeistares Daigas darinātās lina biksēs un kreklā, atradās pašā tirgus plača centrā. Ar ko gan valmierietis izpelnījies tādu pagodinājumu no senatnes tirgus organizatoriem? Gatis par šādu iespēju stāsta:
«Kad pieteicu savu līdzdalību vēsturiskajam Hanzas tirgum, stādījos priekšā, sakot, ka esmu Vidzemes podnieks un pasākumā būšu etniskajā tērpā. Man atbildēja: «Mēs taču tevi zinām jau no citiem tirgiem, tu un tavi podi vienmēr labi izskatās, tādēļ arī tev atvēlēsim tirdzniecības vietu tirgus plača centrā!» Kopējā atmosfēra un arī publika šajā «Hanzas tirgū» ir neaprakstāma, tādēļ arī te braucu ar patiku. Saule gan cepināja nežēlīgi, bet — izturēju!»
Kad amatniekam vaicājām, cik tad ilgi viņš jau ir podniecībā, Gatis nosaka:
«Kopš sešpadsmit gadu vecuma! Nu tie būs jau 28 gadi. Vispirms seno amatu apgūt sāku pie valmierieša Gata Āboliņa, tad pie vairākiem citiem Vidzemes meistariem. No katra manai podnieka pieredzei tika kaut kas savs. Katru dienu jau podus netaisu. Ikdienā esmu taksometra vadītājs tepat Valmierā, firmā «T - kings», bet podniecība gadu gaitā pamazām vien ir kļuvusi par manu dzīvesveidu. Ja tā nebūtu, tad šajā jomā nav ko darīt. Svēpēšanu esmu izvēlējies tādēļ, ka, izmantojot šo metodi, vajag mazāk glanci, toties darba ir krietni vairāk nekā ar parasto apdedzināšanu. Esmu kurinājis daudzus cepļus. Patīk, ka pircējs, ieraugot svēpēto produkciju, uzreiz arī attiecīgi novērtē: tā nav rūpnīca, tas ir meistara roku darbs!»
MANTOJUMS. Gatis rāda vienu no vecvectēva Jāņa mantotajiem no kaņepājiem celotajiem zirgu grožiem, kam ir jau vairāk nekā simt gadu. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv