VDMV attālinātajam mācību procesam pieiet radoši

Aicina skolēnus pielāgoties

Foto un video pamatu skolotājs Pēteris Rozītis skaidro, ka mācību iestādē ir viss vajadzīgais tehnoloģiskais aprīkojums, kā arī datorprogrammas, lai kvalitatīvi apgūtu foto un video veidošanas pamatus, bet līdz ar ārkārtējās situācijas iestāšanos un attālinātu apmācību sākšanos šī tehnika nav pieejama. «Es gaidu, kad mēs varēsim atgriezties. Šajā procesā ir jādomā citādāk, ko darīt, lai veidotu video failu vai arī lai fotografētu. Ir vajadzīga kamera, ar ko fotografēt, bet, lai veidotu video, ir vajadzīgs dators, kur to visu samontēt un apstrādāt, un šīs iespējas mums šobrīd nav. Skolēni mācās katrs no savām mājām, un katram no viņiem pārsvarā ir pieejams mobilais telefons, bet ne katram ir tehnika, lai nodarbotos ar video apstrādi,» tā Pēteris Rozītis. Lai netiktu apdalīti skolēni, kam varbūt nav pieejama kāda no ierīcēm, skolotājs veidoja uzdevumus, ko var veikt visi jaunieši ar saviem viedtālruņiem, jo nevar gaidīt, ka visiem skolēniem nodrošinājums būs līdzvērtīgs mācību iestādē pieejamajam. 

Viņš katru nedēļu saviem skolēniem nofilmē video, kurā pastāsta jauno mācību vielu ar nedēļā veicamo uzdevumu un sniedz atgriezenisko saiti par iepriekšējā nedēļā padarīto. Uzdodot mājasdarbu, skolotājs ņem vērā tehnoloģisko nodrošinājumu. «Mūsu situācijā es skatos uz to, kas mums ir pieejams, un mums ir pieejami mobilie telefoni, kuri pēdējo 15 gadu laikā ir ļoti  attīstījušies. Foto kamera, kas ir visparastākajā viedtālrunī, ir gana laba, lai veiktu visa veida uzdevumus, un to arī es prasu no skolēniem. Protams, mēs nevaram darīt to, ko varētu ar profesionālo kameru, bet, ja runājam par fotogrāfiju, tad mēs varam darīt tādas lietas kā sameklēt kompozīciju, sameklēt kadru, pārbaudīt, no kurienes krīt gaisma un kā veidot attēlu, lai tas labi izskatītos. To visu var darīt, tam nav ierobežojumu. Zināmā mērā tas ir arī uzdevums, lieta, ko mācīties, ka tā var gadīties jebkurā nozarē un var pienākt tāds brīdis kā tagad, kad ir ierobežojumi, un beigu beigās tas īpašais ir cilvēku spēja pielāgoties un rast jaunus risinājumus. Es ļoti ceru, ka skolēni to pamana un iemācās savā labā. Tas viņiem ļoti noderēs nākotnē, protams, ja viņi to liks lietā,» tā Pēteris Rozītis. Viņš turpina: «Tas, ko es skolēniem saku, – lielākā mācība, ko mēs gūsim, nebūs foto un video pamatos, bet gan tajā, kas notiek apkārt. Tās būs pielāgošanās prasmes tām grūtībām, ar kurām šo­brīd ir jātiek galā. Es strādāju ar vidusskolēniem, viņi pēc pāris gadiem aizies studēt universitātē vai būs vienkārši darba tirgū, un vēl pēc pāris gadiem viņi būs tie, kas noteiks, kādi politiskie lēmumi tiek pieņemti izglītībā, kultūrā, kā tiek strādāts un kā darbs tiek veidots vispār. Šī pieredze mums visiem būs ļoti noderīga, jo tagad parādās tas, ka ļoti daudzus priekšmetus var mācīties attālināti.» 

Viņš vērtē, ka viņa skolēni labi tiek galā ar attālinātajām mācībām un viņa uzdoto. Šajā laikā izkristalizējas, kuru mācību priekšmets patiešām aizrauj un kuru ne tik, kurš varbūt vairāk piestrādā pie darbiem. Tāpat viņš novērojis, ka ir skolēni, kam šis laiks nācis tikai par labu. Daļa skolēnu atzinuši, ka viņiem patīk pašiem plānot savu laiku un viņi var justies brīvāk, nekā klasē veicot uzdoto. Savukārt daļa skolēnu labāk strādā, atrodoties klasē kopā ar skolotāju un pārējiem skolēniem, jo varbūt ir vajadzīgs atbalsts vai konkurence. «Pēc manām domām, kad šī ārkārtas situācija beigsies, kad mēs atgriezīsimies pie mācībām tikai klātienē, arī  tas varbūt nebūs pats prātīgākais, jo tos bērnus, kas tagad būs uzziedējuši šo attālināto mācību periodā, var ievilkt atpakaļ. Man šķiet, ka svarīgs ir jautājums, ko mēs ar izglītību gribam panākt. Ja izglītības mērķis ir sagatavot cilvēku lielajai dzīvei, tad mums vajadzētu meklēt dažādus risinājumus. Lielas daļas cilvēku, tai skaitā video un foto veidotāju, darbs noteikti bieži vien ir no mājām, un tas nāk kopā: ja tu no mājām tāpat pelnīsi algu, tad kāpēc nevar no mājām mācīties?» tā Pēteris Rozītis.

Vairāk pārdomā saturu

Datorgrafikas skolotāja Krista Jūlija Kreišmane skaidro, ka, uzsākot darbu attālināti, ņēmusi vērā, cik tālu mācību vielā tikusi ar skolēniem. «Ja mums bija iesākts kāds darbiņš, tad es pielāgoju uzdevumu tā, lai viņi mājās šo uzdevumu var novest līdz galam. Ja ir kāds jauns darbs, tad mēģinu caur piemēriem un aprakstiem, caur tiešsaistes video zvaniem un video filmēšanu izskaidrot to darbiņu. Jāņem vērā, ka laiks ir jāplāno koncentrētāk, jo mēs nedabūjam simtprocentīgi viņu uzmanību, kā tas būtu, atrodoties klasē. Uzdevumi ir jāpakārto tam, ko var veikt mājas apstākļos, salīdzinot ar tām iespējām, kas mums ir skolā. Es mācu pirmajam reklāmas nodaļas kursam grafikas pamatus, un mums ir nepieciešami daudzi instrumenti, kas ir skolā, lai mācītos, ieskaitot datorus un konkrētu programmatūru. Tā programmatūra ne visiem datoros ir, un tad es atradu alternatīvu, kaut ko līdzīgu tai programmai, ko mēs lietojam, bet ne gluži to. Uzfilmēju video, kā  rīkoties šajā līdzīgajā programmā, lai var sagatavot darbiņu. Nākas meklēt alternatīvas,» tā Krista Jūlija Kreišmane. Piedomāt nākas arī pie mācīšanas metodikas, pārdomājot izmantotos jēdzienus un lietas kopumā, tāpēc daudz vairāk tiek meklēti paraugi, lai ilustrētu skolēniem mācību vielu un to būtu vieglāk uztvert. Krista Jūlija Kreišmane kā pozitīvo aspektu šajā situācijā norāda, ka skolēnam ir jāuzņemas lielāka atbildība par savu mācību procesu un materiālu atrašanu, kā arī sava laika plānošanu un pieņemtajiem lēmumiem. Gluži kā kolēģis Pēteris Rozītis viņa min, ka var novērot, kuriem skolēniem ir lielāka interese šajā mācību priekšmetā un kurš atbildīgāk izturas pret uzdevuma izpildi.

Soli pa solim līdz rezultātam

Arī gleznošanas skolotāja Ieva Lapiņa-Strazdīte savā darbā izmanto daudz piemēru un paraugu, lai parādītu skolēniem, kas viņiem ir jāīsteno, tāpat, plānojot uzdevumus skolēniem, viņa galvenokārt pievērš uzmanību sasniedzamajam rezultātam, ko viņa vēlas iemācīt skolēniem. «Ja ir nepieciešams, tad es pati gleznoju un fotografēju katru savu soli, kā veidojas gleznojums, kā tas pa etapiem attīstās līdz rezultātam. Pie manis mācās audzēkņi no piecām grupām, mēs tiešsaistē neslēdzamies, bet pagaidām esmu apmierināta ar to rezultātu, ko saņemu. Katrā ziņā skolēnus var dalīt divās grupās: vieni ir tie, kas dara, un otri, kas nedara. Tie, kas dara, saprot uzdevumus, un, ja kaut kas nav skaidrs, tad mēs sazināmies. Viņi man raksta e-klasē vai WhatsApp. Ja viņiem kaut kas iet grīstē, viņi var arī piezvanīt, es esmu diezgan pretimnākoša arī brīvdienā, jo zinu, ka viņi šos radošos darbus dara brīvdienās, nevis tieši tad, kad viņiem ir  sarakstā paredzētā stunda. Mēdz gadīties, ka atsūta pusdarītu darbu un prasa padomu. Un zīmēšanā ir līdzīgi,» tā Ieva Lapiņa-Strazdīte. Uzdevumi ir klasiskajos formātos, A3 un A4, skolēni pielāgo savu vidi mājās un biežāk darbus veido, izmantojot savu rakstāmgaldu. «Ja arī kādam nav kādu krāsu vai tās beigušās, tad ir iespēja variēt arī ar šiem materiāliem. Tas ir tas, ko es viņiem iesaku, – lai viņi ir elastīgāki attiecībā uz tām tehnikām, ko viņi izmanto. Varbūt gleznošanā nav pieejamas akrila krāsas, bet ir vecas guaša krāsas, tad var arī ar tām. Pavisam galējais variants ir kolāža, ja nav nevienas krāsas un pat krāsaino zīmuļu. No žurnāliem var meklēt attiecīgus tonīšus. Tajā brīdī, kad ir jāapgūst konkrēta tehnika, ir citādi, tad ir vajadzīga konkrētā krāsa, bet, ja ir jāapgūst, piemēram, krāsu pamati, tad var izmantot dažādas tehnikas, jo mērķis ir apgūt krāsu teoriju caur praktisko darbu, ko var izdarīt ar dažādām metodēm,» tā Ieva Lapiņa-Strazdīte. Ik gadu 1. un 2. kursa audzēkņi vasaras sākumā dodas plenērā uz kādu no Vidzemes vietām, kur pavada nedēļu, praktizējot savas prasmes, glezno un zīmē, apgūst kompozīciju, šogad to plānots pārcelt uz augustu.

LĪDZ REZULTĀTAM. Tiek iemūžināts process, kā veidojas gleznojums. Ievas Lapiņas-Strazdītes foto