Vergu sacelšanās
Nu neliek man mieru izglītības tēma. Neliek mierā, kaut skatos uz to mazliet no malas. Sen neesmu skolotāju istabā mēles trinis, pa naktīm mājas darbus labojis un skolēnu sasniegumu vērtēšanas formas slīpējis. Diemžēl vai par laimi, skolotājs — tas ir uz mūžu. Kā mentāls stāvoklis, profesionāla slimība, svētība un pienākums, kā iededzināta piederības zīme.
Vergs. Tieši tā no grieķu valodas tulkojam vārdu pedagogs — uzticams vergs, kas palīdz mācīties. Tā nu pa mūsu skolu gaiteņiem, ķēdes žvadzinādami, klumpačo runājoši darbarīki. Sabiedrība tik noplīkšķina kritikas pletni, pašvaldība pamet maizes garozu, bet ministrija gulēšanai paklāj metodisko cisu maisu. Vergturi staigā lepni paceltu galvu, piesauc mācīšanās grūtības, bērnu tiesības, likumus, paradigmas, misijas apziņu un pienākumu. Prāts gan tāds nemierīgs: vai esam drošībā? Vai verga važas ir labas dzelzs kaltas? Vai stīpa ap kaklu pietiekami cieši savilkta? Vai vārti pa nakti cieši aizvērti? Ka nepamūk! Vai, vēl ļaunāk, nesaceļas cīņai! Mums otra Spartaka sacelšanās nav vajadzīga. Cik asiņu bija jāizlej, lai Marks Licīnijs Krass ceļu līdz Romai rotātu ar tūkstošiem krustā sistu pedagogu!
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv