Vienīgais ceļš ir mīlestība

Manā sirdī dzīvo ļoti daudz – esmu kā daudzbērnu tēvs, visus, ko es mīlu, es uztveru kā bērnus, kā dzīvas, mazas, ļoti vajadzīgas dvēseles. Manu lielumu sastāda viņu lielums. Pats es esmu ganu zēns, kas vienkārši ieklausījies Svētā Gara aicinājumā, jo pa ceļam esmu mācījies. Parasti saka – ja tu ej, meklējot savu ceļu, tad pirmais skolotājs esi tu pats. Nākamais tavā ceļā sastaptais var būt arī muļķis un tavs skolotājs. Tāpēc es ļoti daudzkārt klausos cilvēkos. Es pirmkārt noskenēju viņu savā mīlestībā un tad par viņiem zinu visu – cik dīvaini, ka cilvēki neizmanto šo praktisko maņu. Tad vēl cilvēki nezina, ka viskailākā no cilvēka ekspozīcijām ir viņa valoda. Cilvēks nemāca izprast valodas būtību, vārda būtību, kas ir liels noslēpums, tanī pašā laikā visbiežāk lietotais instruments, jo valodā skan četri plāni. Pirmais plāns – motivācija, kāpēc vispār es pacēlu vārdu, lai viņu kādam dāļātu, otrais plāns ir prāta vibrācija, trešais plāns ir dvēseles mīlestības vibrācija, atvērtība, un ceturtais ir dievišķais plāns, kā tu uzklausi pats savu dvēseles atbalsi, vai tu kontaktējies caur Svēto Garu ar savu dvēseli, vai tu runā vārdus no situācijas, kā paskaidrojot, nevis radot. Jo iesākumā bija vārds, tas vārds faktiski ir pats radīšanas sākums. Un tas, ka mēs rakstām dzeju, ir dvēseles elpas sistēma, kā aizelsusies viņa nevar pateikt visus vārdus, viņa neapraksta visu ceļu pāri purvam, viņa lec kā varde pa ciņiem. Un šis aizelsums ir tā burvība, kad tevi paceļ uz rokām, tevi nes un tev ļauj justies, nevis analizēt. Dzeja ir reliģisks akts. Klausoties dziesmas Radio 2, gribas dažiem tekstu autoriem izsniegt morālas invaliditātes apliecību, lai gan Knuts Skujenieks teicis: Dzejniek, ko tu virinies, ko tu pantā pļeksti? Neiznāk tev dzejolis, iznāks dziesmu teksti! Es pieturos pie tā, ka manas dziesmas ir kā lūgšanas – ja mana dvēsele neklausās, ko es daru, kā es ar viņu dejoju, kā es viņu mīlu, man nav vajadzīgs tāds pasākums. Es kādreiz teicu, ka dziedāšana ir jūtu stiepšana garumā, bet beigās nonācu pie slēdziena, ka tā ir garīga skūpstīšanās.

***

Man šodien līdzi grāmata, ko es uzrakstīju par dzīves ceļu, viņa ir patiesa no sākta gala līdz beigām, līdz nāves rituālam, ko es izgāju. Pārdzīvoju ļoti, to tikai mirstot cilvēks var pārdzīvot, jo tas akts ir ļoti patiess, kad tu saproti, ka atpakaļceļa nav, un tad visvairāk sāp tas, ka tu nepateici tos vārdus, ka mīli to, ka tev tas patīk, ka nepiegāji un neapskāvi, neizmantoji tos resursus, ko tev deva. Neklausījies dvēseli, neizmantoji šo augstāko izglītību – mīlestību. Lai Dievs jums atver acis un sargā no šī skopuma, dāļājiet mīlestību, jo viņu nevar paturēt. Jo cilvēks sev nepieder: Tik vien no manis paliks jums – viens pieskāriens un lidojums/Un mirkļi tie vēl dzīvi būs, kad mīlēju jūs, kad mīlēju jūs... ja tu spēj vairāk dot, tad viegli dod, lai nedeg dvēsele tev aizejot/un man vēl ir ko atstāt jums – šis dziedājums, šis dziedājums. Nav lemts sev pašam piederēt – vien izdāļāt un sevi sēt, ikvienai dvēselei Dievs dos, to mīlestībā piemājos. Es nepiederu nekādai konfesijai, mana baznīca ir dzīve, un es ceļu šo baznīcu, lai atrādītu Dievam patiesumā, realitātē, jo realitāte nav konfesionāla.

Es gribētu, lai jūs sevi ievainojat, lai justu, cik nepieciešama ir mīlestība, jo es kādreiz teicu, ka skumjas ir laimes ienākuma nodoklis – nu, vismaz maksājiet nodokļus, un tas pamodinās jūsu mīlestību.