Vienmēr ar savu viedokli
Kad sāku studijas žurnālistikā pie Universitātē cienītā pasniedzēja Abrama Kleckina, saņēmām dažādus mācību uzdevumus. Viens no tiem — apraksts par kādu žurnālistu. Izvēlējos «Liesmas» Ināru Ceriņu. Šī intervija manā tālākajā žurnālistikas ceļā ieslēdza zaļo gaismu, jo ar to nonācu pasniedzēja aizbildniecībā. Viņš ne tikai fakultātē, bet arī «Liesmā» slavēja paveikto, piedāvāja interesantas prakses iespējas, uzņēmās arī mana diplomdarba izstrādes vadību. Studentei vienkārši paveicās: raksts nevarēja neizdoties, jo tajā uzrunāja spēcīga, zinātkāra, vispusīga PERSONĪBA. Par visu ar savu — ne vienmēr pa spalvai — viedokli. Saruna Ināru parādīja arī kā aktīvu teātra izrāžu un citu kultūras pasākumu apmeklētāju, lielu lasītāju, rokdarbnieci, gādīgu divu meitu māti un vienmēr spriganu sievieti.
Kad vēlāk kļuvām par kolēģēm, neslēpšu, Ināras iestāšanās par savu viedokli dažkārt pat kaitināja, ne mani vien, viedokļu atšķirību dēļ redakcijā kolēģi mēdza sprēgāt, bet — bez naida. Varbūt tādēļ, kad vajadzēja, cits citu aizstāvēja, bija vienoti. Rokās sadevāmies arī Baltijas ceļā pie Unguriņiem, abas kopā ar kolēģi Gunti plecu pie pleca izturējām savu sardzes maiņu janvāra barikādēs Rīgā, Dzirnavu ielā. Iztiekot bez ļauna, mums «Liesmā» ir tik daudz kopīgu zelta mirkļu. Nu klāt arī šis, kad mūsu INĀRAI CERIŅAI 16. oktobrī gadu skaitlis kļūs cienījami apaļš. Apsveicam!
Ināra, cik ilgi mazais namiņš Valmierā, Smilšu ielā, bērzu alejas galā ir tavs drošais patvērums un reizē arī skrejceļš tuviem un tāliem lidojumiem?
Ceru, ka visu mūžu. Bērzu aleja ir tik sena, skumji noskatīties, ka neglābjami irst. Vecums ir traģisks kā bērziem, tā cilvēkiem...
Kā skolotāja kļuva par žurnālisti?
Gluži nejauši. Piepelnījos tipogrāfijā uz pusslodzi par korektori. «Liesmā» strādāja mani skolasbiedri. Nodaļas vadītājs Ābrams Kleins deva man tulkot avīzei interesantus gabaliņus no krievu valodas. Pamazām pieradināja. Kuriozs iznāca ar manu pirmo īsto rakstu: Ābrams mani pavadīja intervēt kombainieri. Ilgi pūlējos, kamēr uzrakstīju, atrādīju. Ābrams izlasīja, neteica ne vārda, bet avīzē parādījās viņa rakstītais ar... manu parakstu. Aiz kauna nezināju, kur likties. Interesants vīriņš bija Ābrams: lieliski zināja vēsturi, Bībeli varēja citēt jebkurā brīdī. Aizrautīgs anekdošu (politisko!) stāstītājs, rādīja savus anekdošu īsos pierakstus, lai varētu atcerēties, un turklāt vēl partijas dzīves nodaļas vadītājs avīzē.
Žurnālista darbs dod iespēju iepazīties ar interesantiem cilvēkiem. Mēģini atcerēties savu aprakstu spilgtākos varoņus.
Viņu ir ļoti daudz, katrs satiktais — jauns atklājums. Bezgala interesanti un dažādi. Kā Aismas un Jāņa Ločmeļu ģimene Kocēnu «Mazdzērvītēs» ar Jāņa interesanto hobiju steiku klubu vai manā izpratnē gudra saimniece visos laikos un amatos Anna Āboliņa Rencēnos.INĀRA CERIŅA Valmieras pilsētas svētkos. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv