Viens no Valmieras puikām

Esmu pārliecināta, ka mans vecaistēvs Linards Laicens četrdesmito gadu sākumā vēl bija dzīvs.

Kā tas bija iespējams? Vienīgais, ko es pieļauju — pēc aresta kāds viņam ir palīdzējis. 1937. gadā Krievijas čekā varbūt vēl strādāja kādi latvieši. Vecaimātei licies, ka arī starp arestētājiem viens varējis būt latvietis.

Sākumā vecaistēvs, jādomā, nosūtīts uz Karagandu. Jo, kad vecmāmiņa, kuru arestēja divus mēnešus pēc vīra, atradās Butirku cietumā, tad no pārpildītās sieviešu kameras uz etapu kļūdaini izsauca Fanniju Vulfsoni. Viņa ar vīru kopā ar rakstnieku Kuprinu un tā sievu nesen no Francijas bija atgriezušies Krievijā. Atpakaļ atvesta, Fannija Vulfsone vecmāmiņai pateikusi, ka dzirdējusi, kā Laicens izsaukts “pa etapu” uz Karagandu.

Četrdesmito gadu sākumā uz Latvijas pārstāvniecību Maskavā atnācis kāds vīrs un meklējis Jāni Niedri, Linarda Laicena pirmās sievas māsas vīru. Viņš iedevis Jānim Niedrem lupatas gabalu, uz kura (ar asinīm?) vecaistēvs uzrakstījis, ka lūdz caurskatīt viņa lietu.

Jānis Niedre kopā ar valodnieku Jāni Loju un Ievu Paldiņu devušies pie Viļa Lāča un iesnieguši viņam attiecīgu lūgumu. Pēc kāda laika lūgums saņemts atpakaļ. Ar Viļa Lāča roku uz tā bijis uzrakstīts: ”Notiesāts pareizi.”

Jādomā, ka uz šī iesnieguma pamata vecaistēvs sameklēts — tur, kur viņš šai laikā atradies. Lieta “caurskatīta”...

***

Septiņdesmito gadu sākumā, laikam vēl kā studente, ar vecmāmiņas paziņu, savu pirmo franču valodas skolotāju Jūliju Dombrovsku pavadījām vasaras brīvlaiku Karpatu kalnu ciematā. Reiz viņa man atklāja, ka viņas Saldus kaimiņš Jūlijs B. stāstījis, ka kara laikā vai tūlīt pēc kara, braucot vilcienā Krievijā (uz Latviju?), pie viņa griezies kāds krievu virsnieks un jautājis: vai jums ir tāds rakstnieks Linards Laicens? Jā, jā, Jūlijs B. atbildējis. Virsnieks pateicis, ka viņš ar Laicenu bijis vienā kamerā, kad Laicens nomiris. Vairāk viņš neko neesot teicis un tūlīt izkāpis.

Aizrakstīju Jūlijam B., taču atbildi nesaņēmu.

***

Apmēram astoņdesmitajā gadā vecātēva skolnieks un mans labvēlis universitātes gaitās, starptautisko tiesību speciālists pēckara Latvijā Otto Grīnbergs, kad reiz pie viņa ciemojos, beidzot man atklāja vecātēva noslepkavošanas apstākļus, piekodinot, lai vecaimātei nestāstot — viņa to neizturēšot.

Kādu dienu viņš, Kārlis Ozoliņš, šķiet, Nora Sukute un vēl daži cilvēki Radiokomitejas gaitenī gaidījuši ieraksta sākumu, gatavojoties stāstīt atmiņas par Linardu Laicenu. Tad arī Ernestīne Niedra, Jāņa Niedres sieva, viņiem pastāstījusi par vecātēva bojāejas apstākļiem. Tos viņa uzzinājusi no čekas tūlīt pēc kara, kad dokumenti vēl bijuši pieejami.

Čekā gribējuši panākt, lai vecaistēvs nodotu kaut vienu cilvēku. Bet viņš kategoriski atteicies. (“Laicens jau bija Laicens!” ar apbrīnu noteica Otto Grīnbergs.) Tad viņam no mugurpuses atsituši nieres. Pēc tam vecaistēvs aiznests vai aizvilkts uz kameru.

(Reiz man iznāca sarunāties ar kādu somu izcelsmes zinātnieci, kas jaunību bija pavadījusi Krievijā. Viņai bijis līgavainis, pēc tautības vācietis, kurš Staļina cietumos un nometnēs pavadījis 20 gadus un atgriezies kā invalīds. Teicis viņai: kad filmās redzi, kā cilvēkus sit, pēc tam aplej ar aukstu ūdeni un atkal sit, tad zini — tas nav izdomāts, tā notiek īstenībā.)

Deviņus gadus nometnē vecāmāte  katru nakti bija raudājusi — visvairāk par vecotēvu, par viņa nesavtīgo dzīvi. Vienu nakti viņa redzējusi sapni: plaša, tukša telpa, vidū nekrāsots galds, uz tā kaudzītē saliktas vecātēva drēbes. Vecmāmiņa sapratusi: vectēvs nomiris. Kad es viņai prasīju, kad nometnē viņa šo sapni redzējusi, viņa atbildēja, ka tas varējis būt četrdesmito gadu sākumā...

***

Vēl kāda epizode.

Kad mana māte strādāja Latvijas Radio,viņas kolēģe izteica vēlēšanos rakstīt par Linardu Laicenu. Vecmāmiņa iedeva viņai daudz dažādu materiālu. Taču pēc kāda laika kolēģes vīrs ar savu mašīnu atveda tos atpakaļ. Sieva draudzējoties ar Viļa Lāča dzīvesbiedreni Veltu, un tā teikusi, lai par Laicenu nerakstot...

Vecaimātei tikko bija izdarīta smaga operācija, kad nomira Staļins. Viņa uzreiz saprata, ka viss mainīsies. Tas viņu tā pacilāja, ka ārstiem par pārsteigumu viņa tūlīt pat izrakstījās no slimnīcas. Mājās viņa (kā pirmā no represēto latviešu sievām, acīmredzot pārējās vēl baidījās) sāka rakstīt vēstuli uz Maskavu maršalam Vorošilovam, jo tas labi pazina vecātēva brālēnu Robertu Eidemani.

Mana māte skalojusi Daugavā veļu (mūsu pirmā dzīvesvieta pēckara Rīgā bija Oskara ielā Pārdaugavā), kad piebraukusi lepna mašīna, no kuras izkāpis augsta ranga krievu virsnieks un prasījis pēc vecāsmātes.  Viņš lūdzis māti tūlīt pat sēsties mašīnā, un viņi aizbraukuši pēc vecmāmiņas, ar kuru mēs tobrīd dzīvojām zvejnieka Frīdenberga ģimenē Engurē. Justīcijas ģenerālmajors Vorončihins atvedis vecomāti uz Baltijas kara apgabala štābu (?) Vaļņu ielā. Viņa tur uzturējusies divas nedēļas. Ēdienu nesuši no restorāna “Astorija”. Katru dienu ģenerālmajors viņai taujājis, taujājis, taujājis — par vecotēvu, par Staļina laiku, par cilvēkiem, par notikumiem... Viņš bijis simpātisks un izturējies korekti. Nobeigumā jautājis, ko viņa vēlētos. Vecmāmiņa atbildējusi, ka vienīgi to — uzzināt, kad un kā gājis bojā viņas vīrs. Ģenerālmajors to viņai apsolījis paziņot.

Šāda vēstule tomēr nepienāca. Vecaimātei gan jau 1954. gada septembrī PSRS Galvenā Kara prokuratūra atsūtīja juceklīgu apliecību, ka viņas vīrs notiesāts 1938. gadā, bet viņa pati — 1937. gadā (kā ģimenes locekle!), ka viņi notiesāti nepamatoti un spriedums atcelts. Vēlāk pienāca apliecība, ka Linards Laicens miris 1938. gada 14. decembrī, nāves cēlonis — sirds vājums. Var pieļaut, ka nāves datums — 14. decembris — uzrakstīts pareizi (tā citiem esot bijis?). Tikai ne 1938. gads...

Nobeigt vēlētos ar Ojāra Vācieša vecamtēvam veltīto dzejoli “Piemineklis”:

Tavi dziļie draugi kļuva sekli —

Nobijās un neuzcēla pieminekli.

Neskumsti, kad jūti ziemas roku, —

Tavā kalnā sniegi ātrāk nokūst.

Neskumsti — ik pavasara dunā

Upe sāk ar tavu balsi runāt.

Neskumsti — ikrīt ar tavu slavu

Modina vējš aizmigušo pļavu.

Neskumsti — prot dziesmas rudens vēji —

Arī tās, ko tu vēl nepaspēji.

Esi laimīgs, — tevi nespiež čuguns,

Piemineklis tev no dzīvas lapu uguns.

LINARDS LAICENS.  Tēlnieces Valentīnas Zeiles veidotā piemiņas medaļa ar gadskaitļiem  1883-1942.