Viņa paņēma ar savām lielajām acīm un mīlīgo purniņu
«Suņi ir mana vājība jau no bērnības dienām, kad mums bija vilks, kuru es ārkārtīgi iemīļoju. Mans tēvs bija mednieks, tāpēc paņēma medību suni, bet mamma teica, ka divus suņus neturēs, un vilks tika atdots tēva draugam kā sargs piena kombināta teritorijā. Tas man bija liels pārdzīvojums. Pašas ģimenē kādu laiku nebija neviena, un tad jau mūsu bērni gribēja sunīti. Kompromisa variantā paņēmām īru seteru, ko vīrs Juris varēja ņemt līdzi medībās. Kā tas parasti notiek, sunīti auklējām mēs – mamma un tētis. Bērni ar viņu paspēlējās, bet ar ārā izvešanu, tāpat ar citiem pienākumiem, kas saistīti ar katru dzīvnieku, bija problēmas. Sākotnēji bērniem liekas, ka suns ir rotaļlieta, sevišķi, kad viņi ir mazi. Bet vēlāk viņiem ir savi pienākumi un laika dzīvnieciņam atliek maz. Pie tam bērni zina, ka sunīti var droši uzticēt vecākiem. Ja nebūtu izejas, ticu, ka viņi rūpētos. Bet par šo īru seteru man ir vislabākās atmiņas,» tā par savu pirmo patstāvīgo pieredzi stāsta klavierspēles pedagoģe LARISA PALKAVNIECE.
Kad noticis nenovēršamais un īru seters ģimeni pametis, kādu laiku dzīvnieku ģimenē nebija, līdz meita, kura jau patstāvīgi dzīvoja Rīgā, bija sadomājusi sev iegādāties sunīti.
«Ilgi domājām, kādu ņemsim. Rīga ir Rīga, ar augumā lielu suni būtu grūti, tāpēc izlēmām par labu mazākam. Arī šajā reizē tas bija kompromisa variants – iegādājāmies dzinējsuni bīglu, kas varētu kļūt par mednieku. Sunītis bija pavisam maziņš un smukiņš bez gala. Kā es vienmēr saku – bīgls paņem ar savu skaistumu. Var darīt kaudzi palaidnību, bet, kad paskatāmies uz viņa purniņu, viss tiek piedots un aizmirsts. Nepagāja ne mēnesis, kad meita saprata – sunīti paturēt nevarēs, jo, kamēr pati darbā, kucēnam ilgas stundas dzīvoklī jāpaliek vienam, mazulis raudāja.»
Sekojis loģisks risinājums. Jaunā saimniece godīgi atzinusi, ka savas iespējas pārvērtējusi. Protams, sirds sāpējusi, ka iecerētais nepiepildījās. Jau bija sarunājusi citu saimnieku, tomēr svešiem sunīti atdot negribējies.
«Tobrīd no Valmieras dzīvokļa pārvācāmies uz privātmāju. Tas bija labvēlīgs apstāklis, lai sunīti paņemtu sev. Teicu, neraudi, bērns, ved šurp, gan mēs ar tēti tiksim galā. Un nu jau rit vienpadsmitais gads, kopš mazā Lote ir pie mums. Ir tāds pieņēmums, ka vārds nosaka raksturu. Acīmredzot Lote ir palaidņa vārds, un Lotiņa mūs tiešām visu laiku uzjautrina,» ar mīļumu saka sunītes saimniece.
LOTE savas saimnieces Larisas Palkavnieces mīlošajās rokās. Foto no personiskā arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv