Visu mūžu uz barikādēm

«Barikāžu atceres pasākumos piedalos katru gadu, jo pats esmu šo janvāra notikumu dalībnieks. Tolaik strādāju Valmieras celtniecības pārvaldē. Pusnaktī no 17. uz 18. janvāri, kad  kopā ar citiem valmieriešiem sargājām Dzirnavu ielu, bija tieši mana maiņa. Mūs uzaicināja uz vakariņām Rakst-nieku Savienībā. Tur izdevās sastapt vairākus interesantus, Latvijā pazīstamus cilvēkus. Protams, izmantoju izdevību iegūt autogrāfus. Lūk, man arī šodien līdzi šis blociņš ar Lilijas Dzenes, Saulcerītes Vieses, Zigmunda Skujiņa, Gunāra Priedes ierakstiem. Patiesībā barikādes, cīnoties par Latvijas neatkarību, man sākās krietni agrāk. Kā Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, čekas augstākās tiesas speciālās kolēģijas notiesātais, izgāju cauri tām pašām nometnēm, kurās pabijis gan Gunārs Astra, gan daudzi leģionāri. Čekas kamerā sēdēju arī kopā ar bijušo leģiona virsnieku, Nacionālās pretošanās kustības dalībnieku Ēvaldu Pakuli, kas bija notiesāts uz 25 gadiem, no kuriem 17 uz to brīdi jau bija nokalpojis,» atklāja Jānis Brakovskis.Tā tika celts komunismsIk gadu, stāvot pie barikāžu ugunskura, sirmais vīrs atkal un atkal atceroties tos ugunskurus, kas katrā būvlaukumā tika kurti nometnē Mordovijā. Ja no rīta termometrs rādījis mīnus 40 grādus un vēl aukstāku laiku, uz darbu nav bijis jāiet, bet pie 30, 35, 37 grādiem atlaižu nebija — jāstrādā: «Mums bija jāliek tādi dzelzs uzpurņi, kas ātri vien pārklājās ar ledu. Mums izsniedza 600 gramus maizes dienā, ēdām skābu kāpostu zupu ar runkuļiem. Tā mēs cēlām to komunismu.» Brakovska kungs esot pateicīgs Dievam, ka nometnē nenācies dzīvot kopā ar kriminālistiem: «Pirms pārvešanas uz Daugavpils cietumu nakti pārlaidu milicijā. Tur milicijas šefs pateica, ka man vienam došot vislabāko kameru, taču pēc kādām trim stundām atvainodamies atveda vēl vienu cilvēku — trūkstot vietu. Tas izrādījās jauns puisis, kas trešo reizi bija saņemts ciet par dzīvokļu apzagšanu. Viņš man jautāja, par ko esmu arestēts, un, cietuma lietās būdams vairāk pieredzējis, teica: neuztraucies, tu izskaties citādāks, būs labi, tiksi ļoti labā nometnē. Esot ļoti liela atšķirība starp nometnēm, kur atrodas kriminālisti, un tām, kur politiskie. Tur, kur mani nosūtīšot, neviens nelamājoties, cits citu uzrunājot ar jūs, neesot arī savstarpēju izrēķināšanos starp nosodītajiem. Tā arī izrādījās — starp maniem nometnes kolēģiem bija gan universitātes mācību spēki, gan par cionismu notiesātie. Tur apguvu pat relativitātes teoriju, par kuru Ilūkstes vidusskolā neko nebiju dzirdējis.»   Tiem, kam bija pāri 60, smagajos darbos nav bijis jāiet, viņi, var teikt, darīja mājas darbus — sanesa ūdeni, slaucīja telpas, kurināja krāsnis. Viena daļa ieslodzīto, kam bija nepieciešamās iemaņas, strādāja celtniecībā, taču visgrūtāk gājis tiem, kam nekādu prasmju nebija — viņiem pienākušies zemes darbi.