Visur kopā, visur blakus
«Mums ir divi dēli un meitiņa Peciņa,» tik mīļi stāstu par savu sunīti — mittelšnaucerīti Krētu — sāk Vidzemes slimnīcas radiologs MĀRIS PINNIS.
Krēta pie Piņņiem dzīvo nu jau septiņus gadus, un viņai tiešām ir palaimējies. Arī tādā ziņā, ka šnaucerīte saimniekiem ir otrais suns.
«Pirmais — pūdelītis — mums bija ļoti mīļš, likās, ka ir gudrs un paklausīgs, bet, kad ar Krētu sākām iet skolā, sapratām, ka pūdelītim daudz kas nebija iemācīts. Cilvēkam jābūt gatavam suni ņemt, jāzina, kā ar to sadzīvot, ko sagaidīt,» tagad atzīst Māris.
Izvēloties jaunu suni, ģimenes apspriedē nolemts, ka tam jābūt ne pārāk lielam, ne pārāk mazam, un internetā kluba mājaslapā noskatīts mittelšnaucers.
Kucēna vecumā Krētiņa bijusi īpaši aktīva un prasījusi ne mazāk rūpju un uzmanības kā mazs bērns — visu nācies slēpt, sekot līdzi katram solim.
Iepriekšējā pieredze drīz vien noveda pie lēmuma par suņa apmācību. Četrus mēnešus vecās Krētas skološanās gaitas uzņēmās Māris, un, iespējams, tāpēc sunīte viņu uzskatot par īsto saimnieku un vairāk nekā citus paklausot.
«Kad dzīvojām Valkā, tur suņu skolas nebija, Valmierā ir, un tas, ko izdara Ingūna, ir neaprakstāmi. Pašam nav laika lasīt par suņu apmācību, tādēļ atvērtu muti klausos, ko stāsta Ingūna. Krēta var iemācīties neticami daudz. Visu saprot, ko nozīmē «iesim ārā» — pati atnes siksnu, bet, kad pasaku «ejam atpakaļ», momentā pagriežas uz māju pusi. Ienākot dzīvoklī, zina, ka tūlīt jāiet uz vannasistabu mazgāt kājas.»
KRĒTA un Skaņaiskalns.Foto no ģimenes arhīva