Zemkopības tradīciju turpinātāji – «Lejas Ruķi»

Ar pietāti pret seno mājvietu

Kad Vidzemes plānošanas reģiona rīkotajā ikgadējā pasākumā «Vidzemes stāsti 2018» apbalvoto vidū no Strenču novada bija zemnieku saimniecības «Lejas Ruķi» saimnieks Jānis Siliņš, izdotajā «Vidzemes stāsti 2018» brošūrā par viņu bija teikts: «Jāņa centību apliecina kā plašie labības lauki, tā ainaviski iekoptā apkārtne un «Lejas Ruķu» saimniecība «Sakoptākā vieta Strenču novadā 2017» laureātu sarakstā.»

Nu arī «Liesma» pārliecinās par šo pirms pieciem gadiem rakstīto vārdu patiesumu. «Lejas Ruķi» vispirms patīkami pārsteidz ar lauku sētas plašumu, kur katrai ēkai vai stādījumam ir sava vieta un kur nav nekā lieka. Sakoptību vairo arī tas, ka saimniecības lauksaimniecības tehnikas parks un graudkopības ražošanas bāze atrodas citviet Plāņos.

Jānis aicina mājīgajā virtuvē pie varenā saimes galda. Cienā ar kafiju un mudina ielūkoties foto albumos, kur neskaitāmos foto uzņēmumos Jāņa tēvs – Latvijas BMX sporta veida aizsācējs, atmodas laika autoritāte un Valmieras sākumskolas bijušais direktors Jānis Siliņš – iemūžinājis «Lejas Ruķu» pakāpenisku atdzimšanu kopš 1992. gada, kad tā pēc pirkuma nonāca Siliņu ģimenes īpašumā. Jānis zina stāstīt:

«Ar agrākajiem māju saimniekiem mūs nesaista radniecība, tādēļ par mājvietas vēsturi interesējāmies vēstures arhīvā un publikācijās. Kaimiņmājās «Kalna Ruķos» savulaik dzīvojis dzejnieks Pēteris Ērmanis, kurš 1944. gadā emigrēja un pēcāk emigrācijā bija publicējis savas bērnības atmiņas. Tajās minēts, ka sākotnēji «Lejas Ruķi» būvēta kā guļbūve, ēka bijusi mazāka. Pēc ugunsgrēka māja krietni paplašināta un 1903. gadā tā apšūta ar sarkanajiem ķieģeļiem. Ēkai bijis lubiņu jumts. Saimnieku dēls iesaukts leģionā, vēlāk emigrējis uz ārzemēm. Saimniecei savukārt 1949. gada 25. martā bijis izsūtījums uz Sibīriju. Kad atgriezusies, savā mājā dzīvot neļāva. Māja nonākusi padomju saimniecības «Plāņi» bilancē. Tur ierīkoti trīs atsevišķi dzīvokļi. Gājēji nākuši un gājuši, mājā neko nav ieguldījuši, tādēļ jumts tecējis, sijas bojājušās un senā godība neizbēgami gājusi mazumā.

Kad māju nopirkām, sapratām, ka atjaunošanā būs jāiegulda liels darbs un prāvi līdzekļi. Viss notika soli pa solim, neko nesasteidzot. Mana māsīca ir restauratore, tad ne reizi vien lūdzām viņu palīgā, lai ar cieņu pret seno mājvietu atdotu to, kas tai bija atņemts. Mainījām sijas, uzlikām kārniņu jumtu, māsīca atjaunoja griestu seno zīmējumu, pēc tēta ieceres ārdurvis atkal krāsainiem glāžu stikliem rotātas. Lielas pārmaiņas, rīkojot sakopšanas talkas, notika arī mājas apkārtnē, kura bija paspējusi aizaugt ar koku un krūmu audzēm. Kā tādi līdumnieki – lauzām ārā celmus, līdzinājām zemi. Lūk, foto ar manas sievas Intas pirmajām puķu dobēm. Te foto no jaunā ābeļdārza stādīšanas. Māja liela, sēta plaša, tādēļ joprojām tajā ir ko mums visiem darīt!»

500 hektāri sējumiem un modernas tehnoloģijas

Jānim vaicājām, kā viņš, būdams Valmieras puika, saprata, ka tomēr dzīvos laukos un būs lauksaimnieks, un atbilde patīkami pārsteidza: «Kad bijām Valmierā, pirmos četrus gadus mācījos Pārgaujas sākumskolā, nākamos četrus Valsts ģimnāzijā, tad vēl četrus – Bulduru Dārzkopības tehnikumā. Tēva ietekmē arī es pamēģināju nodarboties ar BMX, bet tas mani tā nesaistīja kā zemes darbi. Tie man bija tuvi no bērnības vasarām, ko lauku vidē vadīju Vitrupē pie vecvecākiem. Vilka Bulduri, jo mammas māsa tur bija sēklkopības agronome, no viņas dzirdēju, cik daudzpusīgas zināšanas dod šī mācību iestāde. Izvēli nenožēloju, jo tur apguvu tiešām daudz noderīga.

Tā sanāca, ka pēc tehnikuma absolvēšanas un jau precēta vīra kārtā sākām saimniekot «Lejas Ruķos». Nekā jau lauku darbiem nebija, tādēļ līdz savam pirmajam traktoram nācās kooperēties ar kaimiņiem, kuri izlīdzēja, kā vien varēja. Sākotnēji audzējām kartupeļus un citus dārzeņus, ko vedām uz tirgu Valmierā. Ģimenes iztikšanai ar to diemžēl nopelnīt nevarēja. Iesēju arī savus pirmos graudus. Tolaik graudu tirgū bija ļoti grūti, neko pārdot nevarēja, un tas nesekmēja nozares attīstību. Tomēr gāju uz priekšu, līdz 1998. gadā izveidoju z/s «Lejas Ruķi», drīz arī kļuvu par kooperatīvās sabiedrības «VAKS» biedru. Mēs – reģiona graudkopji – reizē ar «VAKS» augām, kopā arvien apgūstot jaunas sējumu platības, palielinot jaudas un ražību, atrodot jaunus tirgus un sadarbības partnerus. Kooperācija bija un ir mūsu drošā aizmugure – kā graudu tirgū, minerālmēslu un augu aizsardzības līdzekļu sagādē, tā arī jaunāko tehnoloģiju ieviešanā, regulārās mācībās un konsultācijās. Arī mana izaugsme no sējumu 29 hektāriem līdz tagadējiem 500 hektāriem nebūtu iespējama bez kopdarba ar «VAKS». Nekas zemkopībā nav vienkārši, ja lielāko daļu apstrādāto zemju izmantoju nomnieka statusā. Tā nesen – 20 gadus manis iekoptas zemes saimnieka mantinieki teica: vai nu pērc, vai atsakies. Nekas cits neatlika kā ņemt kredītu un zemi nopirkt.

Katrs gads laukos nāk ar savu pārbaudījumu un izaicinājumu, tādēļ arī deviņus gadus pēc Bulduru tehnikuma pabeigšanas jutu vajadzību papildināt savas zināšanas. Iestājos un pabeidzu studijas toreizējās Latvijas Lauksaimniecības universitātes neklātienē, kas man ļāva lieku reizi teoriju mūsdienīgi samērot ar praksi savā saimniecībā.»

Lieli katli, mazi katli

Sarunā virtuvē acu skats ik pa brīdim pielīp pie varena trauku plaukta, kur akurāti saliktas neskaitāmas pannas un katli, lieli un mazi. Kāpēc tik daudz? Jānis skaidro: «Mums pie saimes galda vienmēr pulka ēdāju! Ikdienā mazāk, bet svētkos pat līdz 40 – 50 cilvēkiem, kad, piemēram, Jāņos pagalms ir pilns ar saceltām līgotāju teltīm. Ikdienā saimniece lieto mazākus, svētkos lielos katlus. Mūsmājas! «Lejas Ruķu» saimē esam mēs ar sievu Intu – Smiltenes domes Sociālā dienesta vadītāju, mūsu četri bērni: vecākais dēls Mārtiņš (30), Valters (22), Jēkabs (10) un Elza (8), kā arī abi mūsu mīļie: opis Jānis un ome Marga, kuri no Valmieras nu pavisam ir pārvākušies uz laukiem un kuri joprojām ir palīgi un atbalsts mūsu gaitās kā ikdienā, tā svētkos, kad vienmēr māja ir tuvinieku pilna. Ziemassvētki, Lieldienas, Līgo svētki, Valsts svētki, jubilejas – viss te tiek pienācīgi svinēts. Un «Lejas Ruķi» mums sniedz šo jauko kopā būšanu.»

SAIMNIEKS. Jānis Siliņš pie savas ģimenes īpašuma. Ārijas Romanovskas foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Rakstu sērija – MĒS PAŠI» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2023.LV/RMA/03

#SIF_MAF2023