Ziemas braukšana — ar trijiem P
Atļaušos vēlreiz par janvārī jau zelēto tēmu. Virsrakstu atšifrējot: pa ziemas ceļiem braucot, jāliek lietā gan personīgais prāts, gan prasme, kāda nu kuram ir, gan autobraucēja gados (protams, ja tādi ir) gūtā pieredze. Pārstāvu nepopulāro viedokli, ka mazāk jāvaino ceļu uzturētāji, vairāk katram jāskatās pašam uz sevi.
Prāts. Nu, nevar joņot pa ziemas ceļu ar tādu pašu ātrumu, kā tas darīts pa pliku asfaltu vasarā! Un ne jau pa lielceļiem vien braucam. Svaigs piemērs iz paša braukšanas aizvadītajā svētdienā, kad uz ellīgi gluma apledojuša pusotrvietīga meža celiņa, pie tam vēl līkumā, abi ar pretimbraucēju tomēr izmainījāmies. Kad, iebraucis līkumā pret kalnu, ieraudzīju pa manu pusi pretī slīdam tautas vāģi ar šķērsām sagrieztu stūri jeb priekšējiem riteņiem, gluži priecīgs vis nebiju. Mūs no nevajadzīga kontakta izglāba tas, ka abi auto kustējās ar minimālu ātrumu, tāpēc paguvām gan apstādināt savus auto, gan izmainīties, lēnītiņām to darot pa angļu modei, t.i., katrs pa kreiso ceļa pusi. Nezinu, vai mans svētdienas izbraukums pie dabas krūts būtu beidzies bez saņurcītiem dzelžiem, ja abi ar pretimbraucošo būtu pa līkumaino meža ceļu laiduši kaut vai uz 50 kilometriem stundā. Tā vienkārši tajā vietā nedrīkst darīt, starp citu, arī vasarā ne!
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv