«Vēsturiski aprīli par mākslas mēnesi sākām uzskatīt jau piecdesmito gadu beigās ar tādu milzīgu kulmināciju septiņdesmitajos, kad kopīgā mākslas telpā uzplaiksnīja gan mūziķi, gan literatūra, gan glezniecība, tēlniecība un vēl daudzi dažādi mākslas žanri. Taču Valmieras muzejā katrs ir mākslas mēnesis, jo katru mēnesi tajā skatāma kāda izstāde,» atklājot Valda Krēsliņa gleznu un Āra Smildzera tēlniecības darbu izstādi AMEN, kas gan nozīmē nevis beigas, bet apstiprinājumu, piektdienas pēcpusdienā klātesošos uzrunāja Valmieras muzeja direktore Iveta Blūma. «Daļa  mākslas telpas apmeklētāju uzskata, ka mākslinieciskas formas ir fikcijas, ka fantāzija pieciešama tikai tad, ja tā netraucē uztvert cilvēku tēlus, un tieši tāpēc aprīlis ir mākslas mēnesis, kad mēs varbūt mācām un mācāmies paskatīties uz mākslu nedaudz citādāk, un likumsakarīgi, ka mākslas mēnesis ir pavasara mēnesis, jo pavasarī līdzīgi pumpuriem cenšamies izlauzties no iekšējā kodola — augt, briest, attīstīties, ejot uz vasaras pilnziedu, rudens pilnbriedu, ziemas spelgoni. Māksla provocē mūsu prātu un liek atbildēt uz jautājumu, vai māksla ir tikai mūsu dvēseles stāvokļa novešana pretī tam, ko dēvē par estētisko baudījumu.»

Tādi nu reiz ir mazās Latvijas visai atšķirīgie klimatiskie apstākļi. Kamēr Kurzemes dienvidu daļā un Zemgalē aprīļa sākumā sēja jau bija sākusies, tikmēr Vidzemes laukus vietām vēl klāja sniega sega. Nu lauku darbiem durvis vaļā arī mūspusē. Par jau paveikto stāsta Vidzemes un Latgales lauksaimnieku kooperatīva «VAKS» agronome ZINTA JANSONE.

SIA «Aloja-Starkelsen» joprojām ir lielākais kartupeļu cietes ražotājs Baltijā un viens no lielākajiem bioloģiskās cietes ražotājiem pasaulē, kas 80% no saražotās produkcijas eksportē uz ES valstīm un ASV. Alojā cieti, kā zināms, ražo no integrēti un bioloģiski audzētiem kartupeļiem, kurus pārstrādei ik gadu nodrošina vairāk nekā sešdesmit uzņēmuma sadarbības līgumu pildītāji. Kā sokas ar 2016. gada līgumu slēgšanu? Atbildi vaicājām SIA «Aloja-Starkelsen» agronomei AIGAI KRAUKLEI.

Trīs dienas Valmieras 2. vidusskola uzņēma starptautiskā projekta Erasmus+ partnerskolu skolēnus un viņu skolotājus no sešām valstīm.

Kā solīts, «Liesma» turpina aizvadītajā trešdienā sākto un vienlaikus noslēdz ieskatu amatpersonu (šoreiz novadu pašvaldību domju priekšsēdētāju un viņu vietnieku) deklarācijās par 2015. gadu.

Virspusīgi šķiet, ka kaut ko darīt no brīva prāta nozīmē pastrādāt bez samaksas, taču būtība ir dziļāka, jo lieta nav peļņā, bet laika un prasmju ziedošanā.

Stāsts ne tikai par Saeimas pozīcijas partijas Vienotība līderes Solvitas Āboltiņas pagājušajā nedēļā kardināli mainīto matu griezumu, no elegantajām cirtām pārejot uz fifīgi īsu, īsti pavasara draiskajam vējam atbilstošu matu sakārtojumu. Eh, ja ar partiju viss būtu tik vienkārši kā ar frizūru!

Šo jautājumu uzdevu jau publikācijā, rakstot par to, cik dramatiski pieaug pacientu rindas uz valsts apmaksātu pakalpojumu pieejamību. Vidzemes slimnīcā pacienti ir neapmierināti, jo  gaidīšana ilgst divus, trīs mēnešus,  bet valsts apmaksāta konsultācija vadošajos Rīgas stacionāros, arī Bērnu klīniskajā slimnīcā jāgaida pat pusgadu. Aiz muguras arī tas periods, kad varēja teikt: turīgie izmantos privātās klīnikas, pārējiem tad paliks tas, ko var garantēt valsts. Ja valsts bērnam speciālista konsultāciju garantē pēc septiņiem mēnešiem, tad arī pats trūcīgākais vecāks jau sen būs atdevis pēdējo kreklu, lai tomēr noskaidrotu: ir par bērna veselību mati jāplēš vai šos pārdzīvojumus var  aizmirst? Slimnīcu vadītāji atzīst, ka rinda, kas ilgāka par diviem, trim mēnešiem, nefunkcionē, jo cilvēki vai nu aizmirst par pieraksta laiku, vai sen sameklējuši kādu privātpraksi, kur veselība pārbaudīta. Tas nozīmē, ka piespiedu kārtā pacientiem jāieskatās maksas pakalpojumu cenrādī.

Vēl viena ziema ar embargo negatīvo ietekmi uz piena lopkopību ir aizvadīta. Klāt pavasaris un diemžēl arī tam raksturīgās problēmas. Arī Vidzemē ir sākusies sēja. Un tas nozīmē, ka daudzviet lauksaimnieki pašlaik ir spiesti sargāt savus sējumus. Tā nu arī es pašlaik, saņemdama «Liesmas» telefona zvanu, stāvu liela lauka malā un ar bažīgu skatu pavadu kārtējo gājputnu kāsi. Lielākā daļa cilvēku gājputnu atgriešanos sagaida ar prieku, bet Latvijas graudaudzētājiem tie pēdējos gados sagādā arvien vairāk uztraukumu un arī zaudējumu, jo gājputni posta gan zālājus, gan arī labības laukus. Es pašlaik varu atviegloti uzelpot, jo šis kārtējais prāvais zosu bars neizvēlējās nolaisties mūsu laukos, bet to izdarīja kaimiņa teritorijā. Šopavasar no saviem ziemājiem jau vismaz trīs reizes ir nācies dzenāt ēdelīgo putnu barus prom. Nekur tālu jau tie nelaižas — riņķo no viena kaimiņa laukiem uz citiem. Tik lieli un tik nekaunīgi putnu bari nekad agrāk nav bijuši. Kur lauks ir mitrāks, tur parasti ir 100% sējumu postījumi, faktiski viss darbs pa nullēm, jo zosīm mitrumā patīk arī gulšņāt, tādēļ tādi lauki paliek pilnībā izārdīti. Tur, kur sausāks, zosis ziemājiem noēd visu zaļo masu, tādēļ tādiem sējumiem parasti ir 50 — 60 % ražas zudumi.

Ar Kocēnu «Rubenes» dāmu pārliecinošu uzvaru finālā «Arēnā Rīga» pret Rīgas FK «NND» (6:1) noslēgusies ELVI florbola līgas 2015./2016. g. sezona. Kluba pastāvēšanas vēsturē šis ir jau devītais izcīnītais valsts čempionu tituls.