Hektāriem sarunu un konstanta vientulība
Režisors un scenogrāfs REINIS SUHANOVS reiz atzinās, ka teātris ir tik ļoti nepanesams, ka nespēj bez tā dzīvot. Kad izrādi vēl tikai idejas un ieceres līmenī kā tikko dzimušu, vēl krunkainu, mazliet neveiklu un bezspēcīgu bērnu uzliec uz galda publiskai apskatei sākumā kolēģiem, pēc tam skatītājiem, kuri vērtē, diskutē, izsaka piezīmes. Paiet pāris mēneši, izrāde saaug ar ģimeni — radošo ansambli, bērns ir pieaudzis un izrādās, ka tu vairs šajā ģimenē nevari piedalīties. It kā vari un nevari reizē. Pastāvīga vientulība, ar ko jādzīvo. Tomēr teātris ir dzīvā māksla, bet viss dzīvais — mīlestība.