Zvanu skaņas īsina prombūtnes laiku

SARŪPĒJA KĀRTĪGU PĀRSTEIGUMU — tā par sievas Raimondas, meitas Sabīnes un dēla Oskara paveikto darbiņu saka tētis Ēriks. Ģimene parūpējusies, lai liela daļa no Ērika rūpīgi vāktās zvanu kolekcijas tagad būtu apskatāma Mazsalacas novada muzejā. Jāņa Līgata foto

«Vispirms jums gribētu izstāstīt to stāsta daļu, kas nebūs par zvaniem, bet par to, kāpēc zvanu kolekcija vispār tapusi,» sacīja Ēriks, kurš uz dažām dienām, Adventa laikam sākoties, bija atsteidzis mājās, lai pabūtu kopā ar ģimeni, lai apsveiktu meitu dzimšanas dienā. «Kad tik ilgi esi prom no savējiem, tad ar kaut ko ir jāaizraujas. Anglijā man ir paziņa, kurš, tāpat kā es vācu zvanus, vāc vardes. Tur satiku citu latvieti, bijušo jūrnieku, kurš meklē jūrniecības lietas. Nesen kādā tirdziņā nopirka burinieku stiklā un teica: labāk palieku neēdis, bet to kuģi man vajag!» stāstīja Ēriks, kurš 12 gadus dzīvo un strādā Līdsā.Ēriks strādā maiņu darbu, un, ja brīvdienas iekrīt svētdienās un ceturtdienās, tad viņš noteikti dodas uz tirgu. Mēs sarunvalodā to sauktu par krāmu vai lietotu mantu tirgu, bet tas nebūtu īsti pareizi, jo ārvalstīs šajos tirgos ir tradīcija pārdot pavisam labas, kvalitatīvas, pat antīkas lietas. Bērni tur gatavi par mazu naudiņu citam bērniņam notirgot mīļākās rotaļlietas, seniori, pārskatot bufešu saturu, nereti uz tirgu atnes greznus un smalkus traukus, un tam visam pa starpu varot atrast arī dažāda materiāla, bet pārsvarā misiņa zvanus. «Ja ieskatās, tad katrs zvans ir unikāls, un Anglijai ir zvanu tradīcijas: pilsētām, policijai, lauksaimniecībai veltīti. Var atrast arī austrumu zvanus.  Skaņa ilga, dobjāka, nav līdzīgas. Skan kā gongi. Man patrāpījās būt arī Jeruzālemē, iegādājos zvanus, maziņus kā zvārgulīšus, un esmu pircis tos, kas Āzijas valstu kultūrās. Tad zvans neskan kā zvans, tam nav pat zvana formas, bet košas putniņu virtenes. Citādi zvaniņi,» pieredzē dalījās Ēriks.Ne viņš pats, ne sieva Raimonda īsti nezina, kā dzīvesbiedram pielipusi zvanu krāšana. Raimonda smej, ka vēl pirms došanās darbā uz Ziemeļangliju vīrs no izbraukumiem vedis mājās zvanus un viņa pat brīnījusies, kāpēc. Arī Ēriks, lasot stāstus par cilvēkiem un viņu izvēlēm, par to aizdomājies, bet pie sevis nosmējies: nu, nav man dzimtā ne zvaniķa, ne kāda zvanu meistara, vien kāds attāls rads strādājis par kučieri pie baznīckunga, bet, vai arī baznīcas zvanu kādreiz zvanījis, par to vēsture klusē.