«ĀRŅI» – senās mājvietas mūsdienas

- 4.Septembris, 2024
PROJEKTS
Laikrakstā

ROLANDS MADARS VILNĪTIS ir Rencēnu pagasta zemnieku saimniecības «Ārņi» saimnieks. Lai arī gados jauns, bet jau ar krietnu pieredzi piena lopkopībā: būdams Priekuļu tehnikuma audzēknis, viņš uz vectēva Viļņa Ārgaļa saimniecības bāzes izveidoja savējo. Tur mazdēls ar vectēva atbalstu joprojām nodarbojas ar piena lopkopību un graudkopību, pa abiem vēl pieķerot klāt putnkopību un biškopību. Konkursa «Sējējs» veicināšanas balvu 2018. gadā Rolands saņēma nominācijā «Jaunais veiksmīgais zemnieks».

«Ārņus» vispirms paceļ no drupām

No Lizdēniem drīz vien nonākam brauciena galamērķī «Ārņos», par kuru senatnīgumu nepārprotami vēsta milzīgie ozoli un liepas, koki kā sargi bagātīgi sastādīti visapkārt mājvietas plašajai teritorijai. Pirmie sētsvidū par mūsu ierašanos skaļi paziņo haskijs un vilks, abi ir tūlīt klāt, apošņā un tikai tad akceptē caurlaidi. Malači, suņu puiši!

Vispirms iepazīstamies ar vectēvu Vilni, kas te saimnieko jau kopš 1989. gada. Kamēr no lauka gaidām mazdēlu Rolandu, lūdzam nelielu atmiņu stāstu. Vilnis atceras: «Tolaik strādāju kolhozā «Draudzība», kūlu linus, raku kartupeļus un veicu citus tehnikas darbus. Pa saimniecību braukājot, šo seno mājvietu biju ievērojis. Tā mani uzrunāja ar savrupību un klusumu. Varēja nojaust, ka te bijusi liela un turīga saimniecība, diemžēl no agrākās godības bija palikuši vien grausti un drupas. Tas nenobaidīja. Kad laiki mainījās un par likvidētā kolhoza pajām varēja kaut ko iegādāt, pieteicos uz šo mājvietu.

Sākumā dzīvojām šķūnīti, jo vispirms uz vecajiem mūriem bija augšā jāceļ kūts. Vēlāk pieķēros lielās klēts mūriem, uzliku jumtu un galā iekārtoju pagaidu māju, jo tolaik dzīvojām Lizdēnos, bet gribējās justies kā saimniekam arī no jauna iegūtajos laukos. Zemnieku saimniecību izveidoju 1992. gadā. Piena lopkopība patika, cik nu pratu, cik rocība atļāva, tik arī saimniekoju. Traucēja tas, ka ik pa laikam piena iepirkuma cenas – te augšā, te lejā. Stabilitātei par labu tas nenāca. Tā ar piena lopkopību izvilku līdz 2008. un 2009. gada ekonomiskajai krīzei. Tad teicu: pietiek!

Pamazām govju skaitu samazināju, līdz nāca mazdēla Rolanda šai vietai tik izšķirīgais lēmums: «Vectēv, es te visu turpināšu!» Tā nebija padsmitnieka neapdomība, viņš jau no puikas gadiem man daudz palīdzēja saimniekošanā, prata visus lauku darbus un zināja, ko no saimnieka prasa govis. Apsolīju, ka palīdzēšu, cik vien varēšu. Tad nu Rolands, vēl mācoties klātienē Priekuļos, uz manas saimniecības bāzes izveidoja savu. Klēts mūrī ierakstīts 1862. Seno mājvietu, Latvijai atgūstot neatkarību, no drupām pacēlu es, bet mūsdienīgu saimniekošanu tajā nu turpina mazdēls.»

 

Rolanda pienesums saimniecībai un ģimenei

«Ārņu» ganāmpulkā pašlaik ir 30 slaucamās govis: Latvijas zilās, Latvijas brūnās, Holšteinas melnraibās, Holšteinas sarkanraibās un Normandijas govis. Lai arī darāmā vēl gana kā lopbarības, tā graudkopības platībās, Rolands tomēr izbrīvējis laiku sarunai. Viņam līdzās ir draudzene Laura un abu meitiņa Mia. Trijotne mitinoties dzīvoklī Lizdēnos, bet «Ārņos» viņiem ir darbs un sapnis par jaunu lielu māju. Jaunieši tai noskatījuši vietu pagalma brīvajā laukumā pie lielās egles, bet līdz šā sapņa īstenošanai gan vēl esot jāpagaida: «Ir daudz steidzamāku vajadzību. Soli pa solim jau esmu iegādājis tehniku, kas nepieciešama lopbarības vākšanai un graudkopībā sadarbībai ar kooperatīvo sabiedrību VAKS. Vecajā kūtī ar ES fondu atbalstu esmu ticis pie piena vada un piena mājas, ierīkots arī mēslu transportieris un prasībām atbilstoša mēslu krātuve. Govju ēdināšana gan vēl ir roku darbs, tādēļ plānos ir arī jaunas kūts celtniecība.»

Zinot, ka «Ārņu» ganāmpulks ir visai raibs, vēlējāmies to redzēt, tādēļ ar Miu tēta pikpaunā un suņiem pa priekšu mērojām ceļu uz ganībām. Saruna turpinājās par govīm: «Man patīk raibs ganāmpulks, tā dzīve un darbs ir interesantāks. Katrai šķirnei ir savs raksturs, kas arvien jāpatur prātā. Izkopju ganāmpulku. Veidoju krustojumus. Patīk eksperimentēt, tā varu Priekuļos mācīto un internetā izlasīto pārbaudīt praksē un tikai tad izlemt – tas der vai neder manā saimniecībā. Gādāju, lai govis saņemtu kvalitatīvu barību. Ēdienkartes pamatā ir siens, skābsiens un milti. Govis iet ganībās, tām esmu atvēlējis 30 ha no saviem apsaimniekošanā esošajiem 160 hektāriem, ko sastāda paša un nomas zemes. Ir cerība, ka klāt nāks vēl 30 hektāru. Sadarbojos ar kooperatīvu «Rūjienas piensaimnieks».

Kad esam nonākuši pie govīm, pirmā interesi par ciemiņiem izrāda Latvijas zilā Salna. Suņi grib ar viņu grib spēlēties, bet pašapzinīgā Salna uzreiz it kā novelk sarkanās līnijas, un abiem draiskuļiem nākas tās respektēt. Nākamā ir klāt varenā Hošteinas govs Lauma, tad parādi turpina īsta skaistule – raibu raibā Normandijas šķirnes govs Aiviekste. Pabužinot katru no pienācējām, Rolands saka: «Man kā bērnam patika, kā saimniekoja vectēvs. Man «Ārņos» viss patika, tādēļ jau puikas gados zināju savu tālāko ceļu: man būs slaucamās govis. Un te nu esmu!»

Saimniekam vaicājam arī par mācību laiku Priekuļos un to, kā viņš varēja savienot mācības klātienē un darbu paša izveidotajā saimniecībā. Rolands neslēpj: «Bez vectēva atbalsta tas nenotiktu. Līdztekus mācībām Priekuļu tehnikumā lauksaimniecības tehnikas mehāniķa specialitātē 2015. gadā nopirku savas pirmās govis. Pirms tam kopu bullīšus un plānoju gaļas lopkopību. Teliņiem vajadzēja pienu. Sarunāju ar kādu saimnieci par govs pirkšanu. Aizbraucu, bet vienas vietā pārvedu 14 govis. Tādu pārdrošību un risku no sevis nebiju gaidījis. Neslēpšu, ar mani tā mēdz notikt. Vēl gads bija jāmācās, bet, tā kā vectēvs bija ar mieru govis slaukt, galā ar skolu un darbu saimniecībā pa abiem tikām. Tehnikumā lopkopībā skaitījos gandrīz vai zinošākais, jo daudz jau biju iemācījies no vectēva. Varbūt tieši tādēļ mani no tehnikuma 2017. gadā izvēlējās sūtīt uz Parīzi piedalīties Starptautiskajā jauno lauksaimnieku profesionālajā konkursā liellopu vērtēšanā. Spēcīgā konkurencē ieguvu 6. vietu.»

Kopīgi izstaigājam arī «Ārņu» atpūtas zonu, kas pēc Lauras ieceres pagalma nogāzē netālu no dīķa gaumīgi un praktiski no paletēm izveidota ar ugunskura un grila vietām, kā arī vairākām šūpolēm. Turpat netālu uz seno «Ārņu» kalpu mājas pamatiem uzslieta siltumnīca ar bagātīgu tomātu ražu. Redzot šo zaļo mierpilno oāzi, priecājamies, ka šo māju saimniekiem ir savs laiks darbam kūtī un tīrumā un savs laiks arī pelnītai atpūtai. Uz šo secinājumu Rolands atbild: «Vai rītdienā raugos cerīgi? Nē, bet pēc gada – varbūt! Gan jau visu izdarīšu. Lai tikai ļauj mums laukos strādāt un netraucē ar birokrātiskajām prasībām. Visu dienu fiziski smagi nostrādājot, vēlu vakarā diemžēl vēl jāsēžas pie datora un jāpilda tās absurdās atskaites. Nu jau to ir krietni par daudz!»

«ĀRŅU» SAIMNIEKI. Rolands (no kreisās), Laura, Mia un aizmugurē vectēvs Vilnis. Ārijas Romanovskas foto

 

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.Par projekta «Vidzemnieka kods» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2024.LV/RMA/1.6.1/007


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru