Atgriešanās lauku bagātībā

Neko nezaudēju, jo ieguvu

«Mana dzīve bija tur. Tā nebija pagaidu dzīve, bet es tiešām dzīvoju un piepildīju savus sapņus,» uzsver Sandija, jo zināms, ka ļoti daudzi latvieši dižķibeles laikā devās uz citām valstīm peļņā, vienmēr domājot, ka tas ir uz pusgadu, gadu, diviem, bet laiks ievilkās. Visu laiku it kā bijusi vēlme atgriezties, ilgošanās, bet Sandija saka, ka viņa dzīvojusi aizrautīgi un Latvija labu laiku bijusi mājas, kur ciemoties, jo tā dzīvošana bijusi Anglijā.

«Es jau prom no Latvijas aizbraucu būtībā kā bērns, pusaudze, kura domāja, ko darīt tālāk. Pamācījos koledžā, lai turpinātu izglītību. Mani vienmēr interesējusi māksla, un to tur centos studēt, bet tad aizgāju darbos: kafejnīca, veikali, pa vidu vienmēr fotografēju. Sākumā pašas priekam, bet vēlāk jau kā brīvprātīgā pasākumos, tad arī ar fotografēšanu varēja sākt kaut ko nopelnīt,» laiku pirms vairāk nekā 10 gadiem atceras Sandija, bet saka, ka neko nenožēlo, jo ieguvusi daudz.

«Tā ir mana pieredze, kas mācījusi būt atvērtākai, jaukākai, smaidīgākai, visus cienošai. mani daudz mazāk interesē, ko citi par vienu vai otru lietu domā, jo vairāk domāju par to, ko man gribas izdarīt un kā to darīšu. Man patīk izaicinājumi, es citiem vēlu veiksmi, man patīk īsās sarunas uz ielas, kas ir tik tuvas angļiem, bet svešas latviešiem. Pēc būtības tie 11 pusaudzes un jaunietes gadi Anglijas sabiedrībā mani veidoja par tādu cilvēku, kāds esmu šodien,» vērtēja Sandija un piebilda, ka ļoti paveicies arī, izveidojot paliekošas attiecības ar dzīvesbiedru Artūru.

«Satikāmies, kad man bija astoņpadsmit. Viņš ir no Talsiem, bet, domājot par mājupceļu, vienmēr bijām pārliecināti, ka tā būs Valmieras puse, kur dzīvosim, un gribējām pilsētai tuvus laukus. Nopirkām zemi, vēl ir sapnis uzcelt māju. Atgriezāmies manā bērnības vietā. Mums bija viegli atgriezties, jo bija sava vieta,» dalījās Sandija, bet, meklējot atbildi, vai ir kaut brīdis, notikums, kas prombūtnes dēļ kavēts un par ko sāp sirds, viņa saka, ka pasaulīgos notikumos neko nejūtas zaudējusi, vien «varbūt klāt nebiju kādos ģimenes svētkos, nebiju kopā ar savējiem, jo vecākais brālis, mazais brālis, ome, mūsu tētis bija šeit. Es pierunāju māsu aizbraukt, un viņa joprojām plāno atgriešanos, arī mamma par to domā, un man ir sajūta, ka viņas ilgojas. Vairāk ilgojas pēc mājām, jo mēs esam prom, esam Latvijā!»

Apgrieztās pasaules

Anglijas laukos var atļauties dzīvot bagāti, pat ļoti bagāti cilvēki, bet pilsētās tad visi pārējie – arī šis ir Sandijas secinājums. Pat divdesmit gadu vecumā viņa kopā ar draugu Artūru rīkojušies ļoti apdomīgi un Anglijā nopelnīto centušies uzkrāt, lai nopirktu zemes gabalu Valmieras pusē. Sev par lielu prieku Latvijas simtgadē to varējuši izdarīt.

«Mēs visu laiku neplānojām atgriešanos, nedarījām to ikdienā, nedarījām racionāli, bet man bija skaidrs – kad mums būs bērniņš, tad viņš augs Latvijā, viņš dzīvos pa laukiem, pa pļavām, skries melnu muti, lasīs puķītes un tārpiņus, nevis spēlēsies šaurajā iekšpagalmā uz bruģa,» tā Sandija, stāstot, ka Anglijā piedzimusi Maija Made, bet skraidīšanu bērns tiešām jau apguvis lauku mājās.

«Man sagribas pārmaiņas, es pārkārtoju istabu, bet toreiz mēs izlēmām samainīt valsti,» smejas Sandija, priecājoties par atgriešanos Latvijā, par to, ka tagad arī šeit var darīt to, ko vislabāk prot un vēlas, ka meitiņa aug kopā ar citiem latviešu bērniem, runā, dzied latviski.

«Varbūt dejos arī tautas dejas. Viņai tikai trīs gadiņi, un drīz paies jau divi, kopš esam mājās, laiks ļoti ātri skrien,» tā Sandija.

Vai dzīvi Latvijā un Anglijā viņa turpina salīdzināt? Dažreiz. Tur tās rosības bijis vairāk. Cilvēku vairāk, nacionalitāšu ka biezs. Sandijai paticis būt starp cilvēkiem, kopā ar māsu iesaistījušās brīvprātīgajā darbā, organizējušas kopā sanākšanas arī latviešiem. Sandijai nav trūcis drosmes angļu pāriem, kas izlēmuši laulāties, teikt, ka viņa būs viņu kāzu fotogrāfe, ka darīs to bez maksas, ka viņa krāj pieredzi.

«Kādi septiņi astoņi pāri atsaucās. Es godīgi teicu, ka viņi nezina, kādas bildes rezultātā dabūs, bet viņi piekrita. Tā ir tā atvērtība notiekošajam. Beigās bija pat priecīgi par bildēm, reklāma aizgāja no mutes mutē,» smaida Sandija, daloties darba pieredzē un piebilstot, ka latviešus Anglijā ciena tieši viņu uzņēmības, čakluma, aizrautības un atbildības dēļ.

«Es teikšu pat tā, ka latvietim ir ļoti viegli turienes darba tirgū uzdienēties. Latvieši ir strādīgi, un to novērtē,» stāsta Sandija.

Jauni cilvēki savā valstī var nopirkt zemi, var plānot mājas būvniecību, dzīvesvietas iekārtošanu? Tas turienes publikai ir liels pārsteigums.

«Pie mums laikam pilsētās dzīvo turīgākie, veiksmīgākie,» pasmaida Sandija, nepiekrītot tam, ka laukos nav izcilas dzīves.

«Ir. Es esmu dzīvojusi lielā pilsētā, esmu bijusi tajā burzmā. Arī tagad mana ikdiena ir sarunas, satikšanās, darbs ar cilvēkiem, tāpēc tā sajūta, ka varu mājās atgriezties meža vidū, satikt savus mīļos un pašlaik čubināt tomātu stādiņus, ir kaut kas ļoti labs,» tā Sandija, apliecinot vēl un vēl, ka atgriešanās Latvijā bijis ļoti pareizs lēmums. Tas ļoti patīk arī dzīvesbiedram, kuram lauku dzīve un darbi sirdij vēl tuvāki, tāpēc viņu atgriešanās stāsts ir veiksmes stāsts.

Skaisti darbi pie baltas sienas

Veiksmes stāsts nebūtu līdz galam izstāstīts, ja nepieminētu Sandijas un viņas kolēģes un domubiedrenes Lienes Pogules kopīgi izveidoto uzņēmumu «Ami Creative Studio», kas atvērts Mūrmuižā. Tā ir fotostudija, kuru jaunās sievietes, fotogrāfes priekšstata kā mākslas telpu.

«Studija, kurai ir balta siena, mūsu ēkas logi un dienasgaisma, un tā ir iespēja radoši strādāt. Mēs pašas šeit strādājam ar klientiem, top fotosesijas, izmantojot dažādus interjera priekšmetus, tie arī visi šajā telpā pieejami, bet pašu studiju mēs arī izīrējam, un to labprāt izmanto citi fotogrāfi, kas brauc no Cēsīm, Gulbenes un strādā stundu vai divas. Pie mums ir filmēti video, reklāmklipi. Šāda telpa, ko pašas īrējam, bet profesionāli iekārtojām, ir ļoti pieprasīta,» stāstīja Sandija, precizējot, ka uzņēmējdarbība attīstīta soli pa solim, un šī attīstība turpinās.

Ziemā Sandija fotosesijas vairāk organizējusi telpās, bet tagad aicina raudzīties dabā. Viņa atceras, ka ar fotografēšanu aizrāvusies kopš bērnības, kad fotokameras bijušas ne šādas, ne tādas, bet viņa skrējusi laukā un ar prieku bildējusi puķes, kokus. Maijā, jūnijā visa Latvija būs ziedu paklājā. Sandija aicina ģimenes bildēties pienenēs, ābeļziedos, mežā, pļavā.

«Tas vienkārši ir skaisti!» nosaka Sandija, stāstot par mākslas telpas attīstīšanu: «Pieteicāmies arī finansējumam, kurā atbalsta tieši remigrantu atgriešanos, viņu aktivitāti uzņēmējdarbības veidošanā, kas sekmē iekļaušanos. Izmantojam katru iespēju, bet man atgriešanās posmā cita atbalsta nevajadzēja, jo biju saglabājusi ciešu saikni ar ģimeni, radiem, draugiem Latvijā. Viņi bija padoms un atbalsts, ja kāda neskaidra situācija.»

Sandija Kutila saka, ka nav bijis grūti ne uzņēmējdarbību sākt, ne darbošanos oficiāli reģistrēt, ne kārtot ikmēneša atskaites un dokumentus.

«Vienīgi Valsts ieņēmumu dienestā varēja visu vajadzīgo interneta resursā paust vienkāršos teikumos, jo tur pateikts, kas jāizdara. Garajos likumdošanas tekstos un atsaucēs uz regulējumiem ir grūti iedziļināties, bet citādi mums klājas labi un interesanti. Es vienmēr esmu teikusi, ka svarīgi ir pamēģināt, un, ja arī nesanāktu, tad būtu mēģināts, nevis spriests par neizmantotu iespēju,» tā Sandija, kura savus latviešu draugus Anglijā iedrošina atgriezties dzimtenē. Viņa nevienam nesaka, ka viss notiek ļoti viegli, ka pārcelšanās neprasīs izdevumus, bet apliecina, ka darot varēs izdarīt.

«Kāpēc vienmēr krāt un taupīt, lai brauktu pie savējiem, lai brauktu uz Latviju ciemos? Te var labi dzīvot! Es domāju, ka pienāks laiks un arī māsa, tāpat mamma, mana labākā draudzene un daudzi Anglijā iepazītie latvieši būs atpakaļ mājās,» tā šī atgriešanās veiksmes stāsta galvenā varone.

AIZRAUTĪGI un ar prieku darīt ir fotogrāfes Sandijas Kutilas apņemšanās. Viņa tā prot. Sandija kopā ar fotogrāfi Lieni Poguli ir izveidojušas mākslas telpu, fotostudiju Mūrmuižā. Foto no Sandijas personīgā arhīva

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.Par projekta «Vidzemnieka kods» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2024.LV/RMA/1.6.1/007