Iedzīvotāju drošība novadā – zinošās un stiprās rokās

Ar ko VUGD daļa atšķiras no posteņa?

Sandra: Ja runājam vienkārši, tad daļā ir gan vairāk cilvēkresursu, gan vairāk un dažādāka specializētā tehnika. Posteņos ir viena autocisterna, kas gatava doties izsaukumā, kamēr daļā ir divas autocisternas un arī autokāpnes. Vēl ir daļas, kurās papildus atrodas, piemēram, ķīmijas automašīna, glābšanas automašīna, kvadricikli, laivas u.c.

Mārtiņš: Ikdienā postenī dežūrmaiņā ir trīs nodarbinātie, kamēr, piemēram, Valmieras daļā – astoņas amatpersonas. Postenī katru dienu dežūrmaiņā ir trīs cilvēki – vada komandiera vietnieks, autovadītājs un ugunsdzēsējs glābējs. Savukārt daļā – astoņi: vada komandieris, divi vada komandiera vietnieki, trīs autovadītāji, kā arī divi ugunsdzēsēji glābēji. Kad visās VUGD Vidzemes reģiona pārvaldes struktūrvienībās visas vakances būs pilnībā aizpildītas, tad, es ceru, Valmierā ik dienu dežūrmaiņā strādās jau deviņas amatpersonas. Bet šobrīd, kamēr Limbažu pusē un Mazsalacā mums ir brīvas vakances, dodamies kolēģiem palīgā, lai nodrošinātu minimālo amatpersonu skaitu dežūrmaiņā.

Miks: Jā, ja Rūjienas, Strenču un Mazsalacas postenī ir 18 vakances, tad, piemēram, Valmieras daļā – 49. Manuprāt, šie skaitļi un arī transporta vienības ļauj izprast atšķirību.

Vai VUGD štata vietas viegli izdodas aizpildīt?

Sandra: Kā kurā reģionā. Vidzemē ar vairumu izaicinājumu esam tikuši galā – gan par vakancēm ziņojot sociālajos medijos, gan tiekoties ar vietējiem iedzīvotājiem dažādos pasākumos. Zinu, ka ir kolēģi, kas uzrunājuši arī cilvēkus ārpus lielajām pilsētām, kuriem ir savas piemājas saimniecības. Jo mums ir nepieciešami tehniski cilvēki, ar CE kategorijas vadītāja apliecību, arī tādi, kas ir fiziski spēcīgi un nebaidās no smaga darba. Tāpat jāsaprot, ka, dienestā pieņemot jaunu cilvēku, viņu uzreiz nedrīkst sūtīt uz notikumu, bet viņš ir jāapmāca. Šis apmācību process kopumā aizņem aptuveni gadu – sākotnējā apmācība, tad prakse u.c.

Miks: Posteņos varbūt nav tik grūti dabūt cilvēkus, taču katram no mums ir sava loma. Mūsu darbs ir kā liela puzle, kur katram elementam ir nozīme. Tas, ko redzam posteņos, ka ir grūtāk motivēt darbiniekus paaugstināt kvalifikāciju, lai iegūtu, piemēram, glābšanas darbu vadītāja atļauju. Atšķirība atalgojuma ziņā ir minimāla, bet, paaugstinot kvalifikāciju, pieaug arī atbildības apjoms. Tādēļ ir daļa kolēģu, kas izvēlas palikt ugunsdzēsēja glābēja amatā.

Mārtiņš: Valmieras daļā katru dienu uz notikumiem ir gatavas izbraukt divas autocisternas un autokāpnes, tas nozīmē, ka ir jābūt diviem glābšanas darbu vadītājiem uz autocisternām, kā arī trim autovadītājiem. Vienam no autovadītājiem jābūt CE kategorijas tiesībām, lai vadītu autocisternu ar piekabi (Valmieras daļā mums ir ķīmijas auto ar piekabi, kā arī vēl laiva, kura nepieciešamības gadījumā tiek pievienota autocisternai). Šī situācija, kad mums ir daudzi un dažādi tehniskie līdzekļi, arī pieprasa, ka mums daļā ir nepieciešami autovadītāji ar CE kategoriju, glābšanas darbu vadītāji. Tas nozīmē, ka arī cilvēkiem, kas vēlas būt daļa no dienesta, ir jāgrib sevi attīstīt un mācīties, jābūt cilvēkiem ar daudzpusīgām zināšanām. To pieprasa mūsu ikdiena un tehniskais nodrošinājums.

Miks: Jā, jo, piemēram, gan vada komandieris, gan autovadītājs var pildīt gan savas, gan ugunsdzēsēja glābēja funkcijas un uzdevumus, bet otrādi tas nestrādā, diemžēl. Pēdējos gados esam saņēmuši daudz un dažādu jaunu un modernu tehniku un aprīkojumu. Nevaram dzīvot ar zināšanām, kuras esam ieguvuši pirms gadiem pieciem. Jāmācās katru dienu, lai varam operatīvi reaģēt un izglābt, palīdzēt nelaimē.

Igors: Un mēs arī mācāmies katru dienu – gan teorētiskās, gan praktiskās nodarbības, mācības dažādos līmeņos un dažādos objektos. Svarīgi zināt, jo brīdī, kad steidzies palīgā, tev nav laika meklēt atbildes, tev jāzina, ko un kā darīt, lai palīdzētu – nodzēstu ugunsgrēku vai izglābtu no bīstamības.

Vai ugunsdzēsējiem glābējiem vairāk nākas doties uz ugunsgrēkiem vai vairāk jāsteidz glābt auto avārijās cietušos?

Mārtiņš: Jau vairākus gadus redzam tendenci, ka dienestā kopumā pieaug izsaukumu skaits uz glābšanas darbiem. Vēl pirms gadiem desmit bija 50/50, bet šobrīd glābšanas darbu mums ir vairāk. Taču jāsaprot, ka zem glābšanas darbiem slēpjas vesela virkne izsaukumu – gan uz ceļu satiksmes negadījumiem, kur ir iespiesti cilvēki vai automašīnas ir aizdegušās, gan uz notikumiem, kur stipra vēja rezultātā uz ceļa braucamām daļām sakrituši koki. Tāpat virkne izsaukumu ir saistīta ar tehnisko palīdzību – piemēram, nepareiza apkures iekārtas ekspluatācija, sodrēju degšana dūmvados u.c. Ugunsgrēku skaits mazinās, bet varētu būt vēl mazāks. Jo vairums nelaimju jau notiek neuzmanīgas rīcības dēļ. Daudzos un dažādos formātos runājam par drošību, atgādinām un skaidrojam, bet ne visi iedzīvotāji mūs sadzird.

Sandra: Grūtāk iet ar vecāka gadu gājuma cilvēkiem, kuriem nav viegli mainīt savus paradumus. Piemēram, saliek sausos skaliņus tuvu apkures krāsnij, turpat avīzītes iekuram, žāvēties sakarinātas drēbes. Tieši tik elementāri drošības noteikumu pārkāpumi. Bet tie izraisa lielas nelaimes. To redzam savā ikdienā.

Miks: Krāsns apkure dzīvojamajā sektorā joprojām ir viens no apkures veidiem, kas visbiežāk saistīts ar ugunsnelaimēm laikus neiztīrīto dūmvadu dēļ, kā arī bojātu apkures ierīču izmantošanā. Neapšaubāmi viens no iemesliem šādai rīcībai ir arī iedzīvotāju sociālais stāvoklis – cilvēkiem nav naudas. Bet mēs turpinām skaidrot, cik svarīgi ir parūpēties, lai apkures ierīces būtu labā tehniskā stāvoklī. Tas ir ģimenes drošības jautājums.

Vai Valmieras novads reāli ir noklāts ar VUGD palīdzību?

Mārtiņš: Valmieras novada iedzīvotāji noteikti nevar sūdzēties, jo te atrodas četras VUGD struktūrvienības – Valmierā, Rūjienā, Strenčos un Mazsalacā. Mūspusē ir aktīvi arī brīvprātīgo ugunsdzēsēju formējumi, mēs veiksmīgi sadarbojamies. Papildu cilvēku resursi ļoti noder lielākos notikumos vai notikumos, kur ūdens jāved no tālākām vietām. Šeit paldies Valmieras novadam, kas atbalsta un ir paņēmis savā paspārnē šos formējumus.

Miks: Sadarbība ir veiksmīga, mūspusē daudzi mūsu ugunsdzēsēji glābēji, es tai skaitā, esam izauguši no Naukšēnu ugunsdzēsēju pulciņa, kuru daudzus gadus vada Ruļļu ģimene. Nu jau sadarbība turpinās citā līmenī. Arī es pats vadu nodarbības jauniešiem, kurus interesē ugunsdzēsības sports. Mūspusē Naukšēni, Matīši, Bērzaine, Vaidava – jā, mums brauc palīgā uz notikumiem.

Igors: Jā, notikumos jūtam formējumu atbalstu. Tas ir liels atbalsts, kad notikumos ir papildu autocisternas, kas var pievest ūdeni, palīdz izritināt šļūteņu līnijas un citus nozīmīgus darbus. Tas ļauj kopīgiem spēkiem nelaimi novērst ātrāk.

Varam parunāt par dienesta tehnisko nodrošinājumu?

Miks: Tehniskais nodrošinājums, runājot par autocisternām, ir ļoti labs, tās ir moderni aprīkotas. Pirms trim gadiem ūdens nodrošinājums cisternā bija 1,6 tonnas, tagad ir 7 tonnas, tas ir ļoti liels kāpums. Šogad Rūjienā tika atklāts jaunais Katastrofu pārvaldīšanas centrs, kurā pašlaik atrodamies mēs – VUGD un Valsts policija, un gaidāms, ka drīzumā tur būs arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta mediķi. Telpas jaunas, uzlaboti sadzīves apstākļi, kas noteikti palielina vēlmi strādāt. Šobrīd spējam reaģēt daudz operatīvāk.

Igors: Šeit ir notikušas ļoti lielas pārmaiņas pēdējo gadu laikā. Man gribas teikt, ka mums Vidzemē visos depo ir jaunas autocisternas un specializētie transportlīdzekļi. Tāpat arī moderns aprīkojums, kas ļauj mums ērtāk un ātrāk palīdzēt tajos pašos glābšanas darbos. Instrumenti ir ergonomiskāki, ērtāk manevrējami… Nu šis ir cits līmenis. Bet Strenčos vēl ir kur tiekties telpu ziņā, jo ēka ir veca un to jau ir grūti pielāgot mūsdienu ugunsdzēsēju glābēju pieaugošajām vajadzībām. Tagad mūsu jaunās autocisternas ir vēl iespaidīgākas un arī mūsu, atjaunotās garāžas jau ir kļuvušas par šauru, bet mēs pielāgojamies.

Un kā ar formastērpiem?

Mārtiņš: Jā, līdzīgi kā kolēģiem Valsts policijā, arī mēs VUGD esam tikuši pie jauniem ikdienas formastērpiem. Protams, arī tie jau dilst, vajadzētu otru komplektu, bet nesūdzamies. Arī ugunsdzēsēja glābēja aizsargtērps mums ir mūsdienu prasībām atbilstošs. Gribētos gan, lai puišiem katram būtu otrs komplekts, lai, ja samirksti notikumā, atbrauc atpakaļ, to komplektu vari ielikt žāvēties un uzvilkt otru, lai atkal varētu doties uz notikumu. Bet iztiekam. Gan jau arī šī joma sakārtosies.

Igors: Attīstība dienestā ir bijusi pēdējo desmit gadu laikā – mums Vidzemē ir daudzi jauni depo, jauns aprīkojums un tehnika. Nevaram sūdzēties.

Vai ugunsdzēsēji glābēji par savu patiesībā bīstamo darbu saņem arī kādus bonusus?

Sandra: Mums ir apmaksāts veselības pakalpojumu grozs. Tāpat esam gandarīti, ka pēdējo gadu laikā tiek palielināts atalgojums iekšlietu sistēmā, kas ļauj veiksmīgāk konkurēt ar citiem darba devējiem. No šā gada 1. janvāra par dienesta pienākumu izpildi ikviena amatpersona saņem 300 eiro lielu piemaksu (pirms nodokļu nomaksas).

Kā jums liekas, vai ugunsdzēsēja profesija ir prestiža?

Mārtiņš: Jā, ir prestiža. Vismaz tā jūtamies ikdienā. Redzam, ka cilvēki novērtē mūsu darbu. Arī bērni un jaunieši, kad pie mums ciemojas vai kad runājam ar viņiem pasākumos skolās, joprojām mēdz sacīt – kad izaugšu liels, gribu kļūt par ugunsdzēsēju glābēju. Un nereti pēc gadiem šādi mēs kļūstam par kādu kolēģi bagātāki. Jā, varbūt es pēc notikuma esmu piekusis, bet, ja tas ciemiņš pie mums ir ieradies, tad mūsu pienākums ir stāstīt un rādīt, skaidrot un atbildēt uz jautājumiem. Jo mēs jau strādājam iedzīvotājiem. Palīdzam nelaimēs, bet tai pašā laikā darām visu, lai nelaimes nenotiktu.

VUGD VIETĒJO STRUKTŪRU KOMANDIERI pie vienas no šogad saņemtajām 20 jaunajām vieglajām automašīnām: Valmieras daļas komandieris MĀRTIŅŠ LINGARTS, Strenču posteņa komandieris IGORS DOLGODUŠS un Rūjienas posteņa komandieris MIKS RAKECKIS, SANDRA VĒJIŅA. Ārijas Romanovskas foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Ziemeļvidzeme – mūsu nākotnes reģions» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2025.LV/RMA/1.6.1/001