Aigars Plotkāns

Rimtā un politiski pieklusinātā vasara tuvojas beigām. Ukrainas karš pierimis, prezidents atrasts, ekonomika nebuksē, un Straujumas krēsls vēl īsti nešūpojas. Jā, Āboltiņa ūjina, slimnīcām nav naudas, bet imigrantu pretinieki izkliedz kareivīgus saukļus. Tas pie lietas piederas, lai vismaz kādas kaislības modina veselīgu interesi par valsts dzīvi. Uz minorā fona Uģa Magones aizturēšana izceļas gan ar kvantitāti, gan kvalitāti. Juta Strīķe apvazātajam tēla mētelītim var uzlikt kādu ielāpu, KNAB vismaz daļēji attaisnot savu eksistenci, bet Streļčenokam atliek kost pirkstos, ka triumfa brīdī baudījis atvaļinājuma priekus.

Pirms 60 gadiem zvejnieku laivas veda latviešus Gotlandes virzienā. Bēgļu gaitās. Mēs bijām politiski bēgļi sarkanā terora baiļu ietekmē.  Pirms 100 gadiem Kurzemes iedzīvotāji arī devās bēgļu gaitās, jo muka no ķeizariskās Vācijas karapulku uzbrukuma, pēc tam no Pētera Stučkas kolektivizācijas un nacionalizācijas draudiem. Karš pārvieto tautas gan bēgļu, gan izsūtāmo statusā. Latviešiem bēgļu nometnes ir tikpat pazīstams jēdziens kā pionieru nometnes. Simtiem tūkstošu latviešu vēstures dzirnavās ir devušies bēgļu gaitās, lai svešā zemē saglabātu lielāko no vērtībām — brīvību. Bēgļu liktenis bija tik dažāds: sākot no neticamiem veiksmes stāstiem Austrālijā, beidzot ar latviešu leģionāru izdošanu PSRS. Tomēr neesmu dzirdējis par nāvi no bada vai pajumtes liegšanu.

Mājas. Māju sajūta. Manas mājas. Mūsu mājas. Dzimtās mājas. Daudz emociju, atmiņu, pārdzīvojumu un asociāciju daudziem Latvijas iedzīvotājiem izraisa šie vārdi. Jā, noteikti ir cilvēki, kuriem nav māju izjūtas, kuri auguši īrētās istabelēs, dzīvo daudzstāvu 602. vai 119.sērijas «strazdu būrīšos», pievarējuši eiroremontu un jūtas labi. Kāpēc gan saspringt par vietu, kurā nav dvēseles, nedzīvo mājas gariņš un kaimiņu vārdus nezinām gadiem ilgi? Es saprotu, pat pieņemu, ka svarīgs ir jumts virs galvas, laba satiksme un normāla īres nauda. Šoreiz stāsts ir par cilvēkiem, kuriem bija, ir vai būs mājas. Par mājām ar mūžīgi čīkstošiem vārtiņiem, pagalmu, lapeni, uzmācīgiem vīnogulājiem uz sienām un ģerānijām verandā. Stāsts ir par cilvēkiem, kuri ir saimnieki. Saimnieki savā zemītē, savās mājās, savā dzīvē. Vismaz tādi grib un cenšas būt.

Dzimšana. Es neatceros savu mammu. Manas pirmās atmiņas ir pudelīte ar knupīti un gādīgas kopēju rokas suņu patversmē. Es nevaru sūdzēties par bērnību, biju paēdis, izķemmēts un izguldīts. Man tikai ļoti pietrūka mammas. Gribējās kādu, kuram varētu piespiesties, kādu, kam pasmilkstēt padusē, vai kādu, kurš aizstāvētu no vecākiem un niknākiem suņiem.

Vai Latvijā atkal būs ekonomiskā krīze? Naivs jautājums. Būs, kur nu paliks! Sporta terminoloģijā runājot, ekonomiskās sacensības turnīrā, mūsu izcīnītā vieta atbilst mūsu potenciālam. Plāns komandas budžets, vāja komandas sadarbība, neveiksmīga treneru izvēle, un korupcijas ēna spēļu totalizatorā veido negatīvu spēļu bilanci. Treknie gadi vai pēckrīzes atdzimšana ir tikai tāds ES fondu vitamīnu un starptautisko aizdevēju dopinga rezultāts. Mūsu vieta ir otrajā līgā. Varam parādīt labu spēli, varam dažkārt uzvarēt, bet augstākā līga ir rezervēta citiem. Pie tā jāpierod.

«Nav ne šodienas, ne rītdienas. Ir tikai pagātne, kas nemitīgi  atkārtojas.» (Man nezināma autora pērle)

Daļa Eiropas ir norūpējusies par Krievijas impēriskās politikas atdzimšanu un vicina diplomātu dūrītes. Daļa valstu intensīvi imitē stingru nostāju, jo to prasa Eiropas kolektīvās drošības pamatnostādnes. Savukārt trešie vēlētos pēc iespējas ātrāk aizmirst Ukrainas karu un apmainīt Krievijas gāzi pret visaptverošu indulgenci. Vakardienas komunistiskā terora upuri sirgst ar Stokholmas sindromu: upura psiholoģisku pieķeršanos varmākam.

Labā un ļaunā cīņa ir pasaku, teiku un eposu sižetiskās līnijas pamatā. Parasti labais uzvar, vismaz pasakās. Bez ļaunā, nebūtu labā. Bez nodevības nebūtu uzticības, bez meliem- taisnības. Bez ziemas, nebūtu pavasara. Cīruļputenis nepieciešams mums visiem, lai novērtētu tos dzidros pavasara rītus, kad saules stari atver pirmo krokusu ziedus.

Sen nav bijis tik mierīgs pavasaris. Maiga ir pāreja no Meteņiem uz meteoroloģisko pavasari. Klusi Saeimas gaiteņi, kad lietišķi un mērķtiecīgi sadarbojas deputātu frakcijas. Kluss Rīgas mērs ar teritoriālās plānošanas pētījumu padusē, transporta zaķu sodanaudām maciņā un Maskavas medāli pie krūts. Kluss prezidents, gandrīz ne redzams, ne dzirdams — no intervijas radio izvairījies, no Maidana atceres pasākuma atteicies un vientuļi perina nākamās četrgades plānus. Mierīgs aizsardzības ministrs, jo iedzīvotāji pasargāti, armija sagatavota, bet visi dienesti zina, ko darīt krīzes situācijā.

Pasaules ģeopolitika ir kā laimes liešana jaungadā. Nočūkst ūdens, un svina veidolus var sākt aplūkot sveču gaismā. Forma viena, bet interpretāciju daudz. Viens svina ķiņķēziņā saskata laivu, cits cepuri, trešais pusmēnesi, bet ceturtais nāves izkapti. Viss atkarīgs no skata leņķa un fantāzijas lidojuma.

Kāda ir dzīves jēga? Naivs jautājums, kas miljoniem cilvēku pasaulē liek meklēt. Meklēt savas dzīves jēgu dažkārt pat visas dzīves garumā. Vai tad, ja atbildi neesam atraduši, dzīve nodzīvota bezjēdzīgi?

Es neesmu Parīzes ielās un neeju vienotības gājienā. Es nenolieku ziedus, neraudu vai neklusēju. Es domās esmu tur, Parīzē. Es esmu tur, jo Francijā tiek izlemta Eiropas nākotne. Bija tūkstošiem gadu pirms mūsu ēras, tad sekoja mūsu ēras divi tūkstoši gadu — kristiešu laiks, vai nākamā būs viņu ēra?

Vīna pazinēji apgalvo, ka pēcgarša ir tikpat svarīga kā garša. Tā ir izjūtu buķete, kas paliek uz mēles, lēnām izgaist un atstāj lietotāju filozofisku pārdomu varā. Ar svētkiem tāpat. Garša ir mirklis, bet pēcgarša iegulst atmiņu failos kā grāmata plauktā.

Mīļo Salavecīti! Neesmu bijis rātns zēns, gan kājiņa nelaikā paslīdēja, gan mutīti nevietā palaidu, gan skaudību sirdī nēsāju. Nākamo gadu tā nebūs. Es apsolu, labošos. Varbūt tomēr vari man avansā Ziemassvētku dāvanu dot? Es neprasu daudz, tik vien kā kripatu prieka.

Nu neliek man mieru izglītības tēma. Neliek mierā, kaut skatos uz to mazliet no malas. Sen neesmu skolotāju istabā mēles trinis, pa naktīm mājas darbus labojis un skolēnu sasniegumu vērtēšanas formas slīpējis. Diemžēl vai par laimi, skolotājs — tas ir uz mūžu. Kā mentāls stāvoklis, profesionāla slimība, svētība un pienākums, kā iededzināta piederības zīme.

Man negribas neko. Sestdienās gribas gulēt līdz atdurei, kā vecai plaušai. Darba nedēļas nogurums spiež uz leju, acis kļūst blāvākas, mati taukaināki, bet drēbes burzīgākas. Diemžēl darbs nav vilks, uz mežu nemūk. Darbs dara darītāju, un mani tas dara gurdu. Gada nogales pelēkums iekrāso pasteļtoņos ne tikai debesis, bet arī manu seju. Jānomaina vannas istabā apgaismojums, pārāk spilgtā gaisma izgaismo nepārprotamas novecošanas pazīmes. Negribu.

Izcilais krievu padomju pedagogs Antons Makarenko bija pedagogs ar lielo burtu. Absolūts savas profesijas misijas un aicinājuma izpratnes pilns. Cilvēks, kas darbam ir ziedojis visu, arī dēlu, kuru nogalināja viņa audzēkņi. Pedagoģijā Nobela prēmiju nesaņemsi, sabiedrības atbalstu arī ne, bet skolēnu pateicība, iespējams, nāks tikai ar gadiem. Katrai maizītei sava garoza, neba pedagogiem tā biezāka un raupjāka.

Mūsu laiks ir nogrieznis starp diviem punktiem: dzimšanu un nāvi. Mēs izkūstam kā lāstekas, pārvēršoties ūdenī kā jaunas dzīvības avotā. Gribētos izkust lēnām un skaisti.