Aigars Plotkāns

Latvietis ir sugas vārds. Katrai sugai ir savs dzīves areāls, anatomiskas, psiholoģiskas vai mentālas īpatnības. Latviešiem vajadzētu būt īpašiem. Īpaši blondiem, zilacainiem, viltīgiem, lepniem vai gudriem. Latviešiem jāizceļas no pārējo tautu kopas ar latviskām īpašībām, dzīvesziņu, ēšanas, apbedīšanas vai ražas novākšanas rituāliem. Tradīcijas ir tautas atšķirības zīme. Es domāju tās tradīcijas, kuras dzīvo nevis muzeju glabātavās, tautas deju ansambļu repertuāros vai svētku uzvedumos, bet gan tradīcijas, kas dzīves ikdienā sakņotas, piekoptas un paaudzēs nododamas.

Eiropā bailes no kara sēž dziļā zemapziņā kā nevēlams pagātnes arhetips. Otrā pasaules kara krāsmatu smārds vēl kairina nāsis. Eiropā savelk sašutuma grimasi vai pārvelk segu pār galvu, kad CNN raida ziņas no Irākas, Sīrijas vai Afganistānas. Tas nav pie mums, pie mums tā nekad nenotiks. Kāds karš, kad jāmaksā hipotēka, jāskuj mauriņš, jāslimo par realitātes šova zvaigznēm vai jāuzlādē i-pods! NATO vairodziņš virs galvas, policijas telefons ārkārtas zvaniem, signalizācijas uz logiem un dubultā atslēga durvīs. Droši.

Politika ir koncentrēta ekonomika, tāda biznesa esence. Politiskās laivas šūpošana daudziem biznesa cilvēkiem nozīmē grūtības, zaudējumus vai pat bankrotu. Dažiem uzņēmējiem politiskās pārmaiņas ir jaunu iespēju laiks un fantastiskas peļņas gūšanas brīdis.

Karstuma vilnis Latvijā ir sasniedzis vēsturiski rekordlielu intensitāti. Mazumtirdzniecības apgrozījumu uztur aukstās zupas komponentes, atspirdzinoši dzērieni un svaigēšanas tradicionālie atribūti. Tveice mazina jebkuru vēlmi diskutēt, iespringt par niekiem vai kustēties.

Šajās dienās aprit 100 gadi kopš Pirmā pasaules kara sākuma. Karš aiznesa miljoniem dzīvību, izvagoja zemi ierakumu rētām un uz visiem laikiem mainīja Eiropas politisko karti. «Kaulainā» savu artavu ņēma arī mūsu zemē, gan Ložmetēju kalnā, gan Nāves salā, gan Tīreļa purvā.

Latvijas ārlietu ministri aptaujās parasti saņem augstu iedzīvotāju novērtējumu. Peramo zēnu lomā tradicionāli ir sociāli jūtīgās veselības aizsardzības, labklājības vai izglītības sfēras, bet ārlietas atrodas savrupā miera ostā. Varbūt tāpēc, ka patstāvīgas ārpolitikas mums nav vispār, varbūt tāpēc, ka publiskajā telpā ārlietu resors nevar lepoties ar iniciatīvām, veikumiem vai būtiskiem rezultātiem.