Latvijas valsts svētkos 18. novembrī Valmiera svinēja un pateicās saviem darbīgajiem cilvēkiem.
Svētku noskaņu pilsētā ceturtdien radīja gan svecīšu simti centra laukumā, gan cilvēki ielās, kas par spīti rudens lietum kuplā skaitā pulcējās svinībām. Atkal uguntiņās iemirdzējās arī uzraksts «Valmiera» Gaujas krastā un Latvijas kontūra Gaujas kalnā.
Kas ir Iedzīvotāju forums, tas lielākajai daļai valmieriešu visticamāk ir zināms, lai gan pirmie divi notikuši jau pirms vairākiem gadiem. Trešais aizvadītajā sestdienā Vidzemes Augstskolas telpās pulcēja vairāk nekā pussimtu ieinteresētu pilsētnieku, tostarp gan aktīvus jauniešus, gan dzīvesgudrus un ne mazāk aktīvus kungus un dāmas (viens no viņiem zīmīgi bilda: nu man beidzot vairāk laika!).
Valmierietis LAIMONIS PUTNIŅŠ ir no tās paaudzes, kas papilnam izbaudījusi gan sūros pēckara gadus, gan padomju laikus un sagaidījusi Atmodu. Izturīgi un sīksti vīri, lielākoties darbīgi un gaiši cilvēki, dzīves nelutināti. Pilsēta ir novērtējusi Laimoņa devumu sabiedrībai: valsts svētkos 18. novembrī viņu nosauks par Goda valmierieti. Bet gandrīz visi darba gadi — 69 (!) — aizritējuši uzņēmumā, kas tagad zināms kā SIA Valpro un kurā joprojām, jau 25 gadus, Putniņš ir aprīkojuma konstruktors. Strādā mājās — dzīvoklī uzņēmuma vēl padomju laikos celtā Pārgaujas ielas namā turpat blakus Gaujai, viņa mīļajai upei. Tikai uz vimbām aiziet iznākot par maz — nepietiekot laika... Laiku joprojām paņem kinokamera, kas fiksējusi neskaitāmus kultūras un sporta notikumus uzņēmumā, pilsētā, grāmatas un dziļā interese par zinātnes un tehnikas lietām. Ilgus gadus Laimonis Putniņš bija starp rajona veiksmīgākajiem racionalizatoriem, patentēta izgudrojuma autors, arī joprojām pieprasītās pieclitru degvielas kannas dizains ir viņa darbs.
Nākamgad viņam būs 85.
Mūsu sarunas fonā skan disks no Putniņa videoarhīva — Baltu vienības dienas pasākums Valmieras muzejā.
Aizvadītās nedēļas nogalē Rubenē, Mazajā Ansī, divu dienu mācībās pulcējās Latvijas kultūras vēstnieki
Viņa iedziļinās klasiskās glezniecības smalkumos, atklājusi sev moderno mākslu, iedvesmojas no senču dzīvesziņas un uztur to spēkā. Prot izcelt no folkloras i nopietno, i nerātno un palaist balsi pilnos auļos. Brīvbrīdī rotaļājas ar zelta lapām kraujā pie muzeja, un sarunā ar viņu šķiet: dzīve ir tikai gaiša, jo sūrums dziļi noslēpts. GUNA MEDNE, Valmieras muzeja izstāžu un pasākumu nodaļas vadītāja.
Gandrīz viss, ko šeit var ieraudzīt, liekas ja ne lielisks, tad vismaz jauns un pārsteidzošs. Pat cilvēku, kas nav ar kristīgo mācību tuvāk pazīstams, pārņem klusa bijība, redzot sakopto plašumu, kas paveras Bruknas muižas apkārtnē un stāsta par milzīgo darbu, kas te ieguldīts. No otras puses — te ir dzīvīgi, jo valda darbīga aura, visās malās redz jaunus cilvēkus, arī pusaudžus, kas no sirds strādā, ir aizņemti, dīkā neviens nesēž. Muižas iemītnieki strādā, un katrs zina savu darbu: kā vēlāk uzzinām no māsas Terēzes, Kalna svētības kopienas īpašumā ir liela saimniecība ar dārzu, tiek strādāts arī netālajā fermā, kuras produkcija ir daļa no šejieniešu uztura, ko paši gatavo.
Dzejas dienas šoruden mirdz visu septembri, kā jau Raiņa un Aspazijas simtpiecdesmitgadē. Valmierā un Matīšos — viņceturtdien.
Valmieras integrētās bibliotēkas telpās desmito jubileju kopā ar draugiem un atbalstītājiem atzīmēja Valmieras novada fonds.
Ir tāda īpaša cilvēku kategorija, kas erudīcijas spēlēm un visāda veida mīklām par kādu soli tuvāk nekā citi, un viņiem tas lielā mērā ir kļuvis ne tikai par aizraušanos vai hobiju, drīzāk jau par dzīvesstilu. Viņiem, prāta asinātāju sabiedrībai, mūsu šīsdienas viesa IVARA MAURIŅA vārds noteikti ir pazīstams, jo šis vīrs neoficiāli atzīts par vienu no labākajiem šajā lauciņā Latvijā — kā nekā ar to Mauriņš nodarbojas daudzus gadu desmitus visai spēcīgā līmenī. «Liesmai» ir tas gods saukt viņu par savējo nu jau vairākus gadus.
Vakar Valmieras integrētās bibliotēkas telpās tika ar parakstiem un zīmogu nostiprināta cerīga sadarbība: Valmieras novada fonda (VNF) vadība noslēdza līgumus par finansiālo atbalstu projektu realizācijai.
Uz Nedēļas nogales jautājumiem atbild valmieriete, uzņēmēja DACE AMONA.
Jānis Macāns cēlies piecos, ar laivu devies ezerā. Pusastoņos Lubāna zvejnieks jau ir atpakaļ mājās un, kamēr sieva Anna mostas, uzvārījis rīta kafiju, šoreiz to padzers kopā ar mums. Rīta spirdzinošais vēsums kāpj no ūdens augšup, paceļas augstajā krastā un ieplūst mūsos kā enerģija. Brīnišķīga diena vēl priekšā, un sakām sev: mēs esam pie Lubāna, Īdeņā!
Pilsētas svētku tuvums Valmierā jūtams arvien vairāk — ja ne ielās, tad vismaz ļaužu sarunās, kad starp ikdienas darbiem iznāk laika aizdomāties par nedēļas nogales plāniem tik svelmīgās dienās. Bet cilvēki, kas Kultūras centrā otrdien noformēja savu dāvanu pilsētas svētkiem, par to domājuši jau sen, — Valmieras fotokluba biedri ar savu patronu Alekseju Koziņecu izvēlējās darbus un piemeklēja atbilstošus rāmjus savai izstādei «Ziedošā Valmiera».
Nav daudz izstāžu, ko ieskandētu apmeklētāju dziesma. Valmieras muzejā tāda bija pagājušās nedēļas nogalē — māksliniecei Anitai Jansonei-Zirnītei piektdien bija gan kupla jubileja, gan izstādes atklāšana. Tāpēc: daudz baltu dieniņu!
Par Aspaziju
Tas, ka brīnišķīgā dzejniece, kuras vārdu labprātīgi piespiedu kārtā šogad nākas popularizēt visiem Latvijas muzejiem (pat tiem, kam nudien nekāda īpaša sakara ar viņu nav), savā laikā strādājusi par mājskolotāju Limbažu pusē, zināms bija. Gadījies arī pabūt Ķaukuļu gravā Katvaru pagastā, kur viņas pēdas iemītas tolaik, tuvu XIX un XX gadsimta mijai. Grava tagad privātīpašumā un sakopta. Bet kur pirms Ķaukuļu laika Elza Rozenbergas jaunkundze strādājusi? Interese aizķērās aiz teikuma internetā par Drieliņu muižu Pāles pagastā.
Valmieras novada fonda desmit pastāvēšanas gadu laikā darba formas mainījušās, un viens no pēdējā laika veiksmīgiem atradumiem ir Ziedotāju brokastis, kad pie simboliska galda tiekas cilvēki, no kuru ieinteresētības un atbalsta arī atkarīgas fonda iespējas palīdzēt īstenot labas idejas.
Dāma šī vārda labākajā nozīmē, vienlaikus māksliniece, kas pati dara visu arī vienkāršā ikdienā, puķudobes ravēšanu ieskaitot. Par viņu rakstīt piedienētos uz senlaicīgi eleganta papīra ar smalku tušas spalvu. Apbrīna par viņas daudzveidību rodas, tikai pārskatot vien radošajā darbā paveikto, no grāmatu ilustrācijām līdz gleznām un grafikām. Savu kuplo jubileju jūlija nogalē Valmieras muzejā ANITA JANSONE-ZIRNĪTE sagaidīs ar apjomīgu personālizstādi «Vienkārši — ainavas», tā šogad būs jau trešā.
Šonedēļ kaimiņos, Priekuļu novadā, sabraukuši latviskās dzīvesziņas nometnes 3x3 dalībnieki gan no Latvijas, gan citām zemēm, arī no Valmieras un mūspuses novadiem.
Viņai piestāv cepures — joprojām arī tagad, cienījamos gados. Domu enerģijas arī gana un vēl pārpārēm, — par fiziskajām kaitēm cenšoties nedomāt, valmieriete DAINA KRĒPAUSE ikdienas gaitās paspēj būt gan pašas dārzā, gan tirgū ar to, kas pļavā, mežā un dārzā. Bet daudziem valmieriešiem, un ne tikai, viņas vārds jau ilgus gadus saistās ar sabiedrisko darbību: Krēpause vada Valmieras politiski represēto biedrību kopš tās dibināšanas 1989. gadā.
Kādas neformālas grupas dalībnieki mūspusē mēģina sev pašiem atklāt Latvijas skaistumu — jau divdesmit četras vasaras. Kad pirms divdesmit pieciem gadiem valmieriete Silvija Volkova pirmoreiz aicināja kopā paziņas un domubiedrus, lai dotos vairākdienu ekskursijā pa pašu zemes interesantām vietām, neesot pat īsti bijis domas, ka tam jākļūst par tradīciju. Lielākoties tie bija daiļdārznieki — profesionāļi un amatieri, interesenti, paziņas, draugi un draugu draugi, kopīga bija tikai vēlēšanās ieraudzīt un atklāt skaisto un interesanto tepat Latvijā, tikai dziļāk un pamatīgāk.